Nu viss, es laikam esmu izlēmusi savu nākotni, vismaz pagaidām. Es izlēmu pārtraukt mācības, velns ņemot vērā visu kam es tur gāju cauri, es vairs nespēju sevi piespiest to turpināt, kā arī tik īsā laikā man tas vienkārši par grūtu. Es vairāk nevēlos tos uztraukumus utt. Tagad jau esmu izsūtījusi c.v. lai varētu atrast patstāvīgu darbu(vēlat man veiksmi), jo uz haltūrām arī nevar dzīvot.
Man vispār šīs ir tādas mocības jo mana ģimene ir ļoti pret to ka es pametu šīs mācības, bet viņi vienkārši neizprot to ka es nevēlos viņas turpināt, ka tas tomēr nav man un ka es gribu tikt no tās iestādes prom un ka vispār es vienkārši nespēju turēt līdzi tam gan tāpēc ka man tas prasa ilgāku laiku lai izprastu, gan arī dēļ tā ka es ar visām slimošanām un veselības problēmām vienkārši ļoti daudz ko iekavēju un nepiedzīvoju kas bija svarīgi. Mani tagad mocīs sirdsapziņas pārmetumi par to ka es to nodaru savai ģimenei, bet pat zinot to es tā pat nevēlos turpināt šīs mācības, viss ko man viņas ir devušas ir neveselīgu stressu ilgtermiņā, veselības problēmas un vienkārši nomāktību ar dzīvi kā tādu.
Es jau gaidu arī ka šeit manu izvēli nosodīs, jo bija pavisam drusku vel jaiztur, bet nē, es jau laikam biju izlēmusi pārtraukt mācības tad kad man vel bija ar veselību slikti, tikai tad man nebija ne iekšas, ne spēka to kādam paziņot.
Draugs ir vienīgais kurš atbalsta manu lēmumu jo viņš pats zina cik man tas viss ir grūti un arī to ka tas nav priekš manis, kā arī pats ko līdzīgu izbaudot uz savas ādas, viņš tiešām saprot ka ne visiem šī programma ir paredzēta un iespējama protams ģimeneitas nāk savādāk jo viņi jau grib kā labāk, bet man liekas ka šoreiz man labāk būtu tomēr pievērsties tam ko es arī gribu darīt jo jau kopš sākta gala, tā nebija 100% mana izvēle iestāties, bet gan manas ģimenes.
174
