Eitanāzija. Jā vai nē?

Atbalstu, bet tādos gadījumos, kad tā tiešām ir vienīgā izeja.

Piemēram, sakropļota seja, kāda cita ķermeņa daļa, vai kāda neārstējama slimība.

Niderlande, Belgija, Sveice atlauts.
Francija, Lielbritanija tikai nearstejami slimiem cilvekiem, pec velmes var sanemt palielinat pretsapju lidzeklus, kas varetu ietekmet navi, vai var izlemt atslegt elposanas sistemu.
Zviedrija un Norvegija pie konkretiem nosacijumiem var partrauk mediciniskas darbibas, kas pagarinata pie dzivibas paliksanas posmu.
Griekija aizligts, Polija pat iespejams cietumsods.

Sakropļota seja noteikti vai rokas amputācija nav iemesls eitanāzijai.

Kā kuram, es personīgi nevēlētos tā dzīvot, nespējot darīt lietas, kas man patīk.

Cik atceros,tad nemaz tik viegli nebija ar to eitanaaziju.Tas ir ilgs process,vismaz pusgadu.Cilveekam jaabut pie pilnas saprashanas,vinjsh var mainiit savu leemumu.Un ir jaabuut noteiktaam diagnozeem,nevis taapeec,ka es taa gribu.

Nu tad jau pie jebkuras depresijas var eitanaziju prasīt.
Atzistu tikai eitanaziju bezizejas gadījumā - mokoša,lēna nāve bez iespejām izdzīvot.

Atbalstu.

Pirms kāda laiciņa es arī ar savējo par šo runāju.
Es esmu par, draugs pret.
Drauga viedoklis, cik sapratu ir balstīts apmēram uz šo.

Tas noteikti nav tik vienkārši, jo jāsakārto likumiskā bāze, lai nevarētu eitanāziju izmantot mantkārīgos untml. nolūkos.

Es buutu par.

Ne, lai vai kaa, bet nee.

Par.

Drīzāk par, bet ar nosacījumu, ka katrs gadījums tiek izskatīts individuāli, lai nav tā, ka cilvēks, kurš vēl var atveseļoties, izvēlas eitanāziju kādā depresīvākā mirklī. Gadījumos, kad zināms, ka cilvēkam šā vai tā atlikušas dažas dienas dzīvot, un tās pavada lielās ciešanās un mokās-jā.

Esmu par. Tikai, kā jau minēja, jāsakārto likumi. Nez kāpēc dzīvniekiem var vieglu roku var veikt eitanāziju, bet cilvēkiem, kuri mokās, un skaita savas dienas, nevar. Kāda starpība, kas mokās, cilvēks vai dzīvnieks, ja iespēju izdzīvošanai nav.

Esmu par. Tikai, kā jau minēja, jāsakārto likumi. Nez kāpēc dzīvniekiem var vieglu roku var veikt eitanāziju, bet cilvēkiem, kuri mokās, un skaita savas dienas, nevar. Kāda starpība, kas mokās, cilvēks vai dzīvnieks, ja iespēju izdzīvošanai nav.

+1

PAR.

Esmu par. Tikai, kā jau minēja, jāsakārto likumi. Nez kāpēc dzīvniekiem var vieglu roku var veikt eitanāziju, bet cilvēkiem, kuri mokās, un skaita savas dienas, nevar. Kāda starpība, kas mokās, cilvēks vai dzīvnieks, ja iespēju izdzīvošanai nav.

Selene +

Es arī esmu par eitanāziju.

Man nav viennozīmīga viedokļa, drīzāk argumenti, kāpēc no vienas puses vajadzētu par un no otras, kāpēc tomēr pret. Visupirms jau gribas teikt, ja smagi slimam cilvēkam ir iespēja izvēlēties eitanāziju, tas atbrīvo viņu no,iespējams, milzīgas agonijas, arī slimnīcas resursi netiek patērēti, lai cik absurdi tas arī neizklausītos ,tas noņem arī ekonomisko slogu no piederīgajiem, kas bieži vien mērojams tūkstošos, īpaši, ja slimība ir neārstējama.

Tomēr mani pret argumenti sliecas uz to, ka tas nav ētiski pareizi pārtraukt dzīvību, jo tomēr tam nevajadzētu būt mūsu varā, savā veidā tā ir slepkavība. Iespējams arī, ka brīvprātīga eitanāzija dotu ārstiem pārāk daudz varas....

Zinu gadījumus , kad cilvēkam ir uzlikta baisa diagnoze, bet tomēr ar neatlaidīgu palīdzību no malas ir sanācis izķepuroties un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ja ar vieglu roku varētu izvēlēties eitanāziju, tad daudzi pacienti, kam izdevās pēcāk izveseļoties, šodien nesagaidītu saules lēktu..Vismaz ne šajā pasaulē.

Ja cilvēks savas dzīves laikā ir izteicis vēlmi, ka grib to un cerības izveseļoties nav, tad es arī esmu par to, ka vajag to ļaut. Kāpēc mocīt cilvēku un mākslīgi uzturēt pie dzīvības.
Es droši vien gaidītu līdz pēdējam un ja tiešām būtu 0 cerības, tad arī piekristu.

Jā.