Sveikas! Noderētu Jūsu vērtējums un skatījums šajā lietā. Man ir pietiekami liela ģimene ar mammu, tēti, māsām, brāli. Pati šajā ģimenē vairs nedzīvoju - jau atsevišķi. Bet pirms kādiem 7 gadiem ar mammu pievērsāmies ticībai - iet uz baznīcu svētdienās taču ir pilnīgi normāla padarīšana, būt kristietim un lūgt Dievu nav nosodoši. Bet pēdējo pusgadu mamma ir kļuvusi pilnīgi apmāta. Viņai ir vēl pieci bērni apr kuriem jārūpējas, bet vairākas dienas nedēļā dodas uz baznīcu, braukā uz dažādiem kursiem, bērnus tikmēr atstāj kaimiņiem vai vecākajai māsai utt. Visu laiku jau kādu pusgadu sarakstās ar mācītāju - par ko nezinām, jo tētis kļuva greizsirdīgs, bet viņa visu noliedz un pat nobloķēja telefonu, lai neviens netiek klāt. Un vēl, kas ir vissmagākais - viņa ir ļoti noraidoša pret tēti. Kā viņš uzdod kādu jautājumu - asi atcērt, bet ar bērniem sarunājas normālā tonī. Tētis pardzīvo, ka viņa ar viņu nerunājas, tāpēc reizēm dzer - bet tas jau cits stāsts. Lūuk, un mēs ar māsu nesaprotam, kāpēc viņa tā rīkojas. Esam luterāņi un draudze ir ļoti vienkārša, pretimnākoši, jauki cilvēki - nav nekāda sekta. Visi ģimenē pamanījuši, ka mamma ir mainījusies. Tētis pat nesen viņai teica: tad kļūsti par mūķeni! Uz ko viņa atbild: kļūšu arī! Viņai ir vēl peici bērni bez manis, labi tagad bija vasara - lielāko laiku pavadīja pagalmā. Bet kas būs tālāk? Kā rīkoties? Ko ar viņu runāt? Ko viņai teikt? Turklāt par ikdienišķām vai pasaulīgām lietām ar viņu nevar aprunāties, jo visur tiek iepīts, iejaukts Dievs, turklāt katra saruna tāpat nonāk līdz tam. Esmu nobažījusies :-/ (t)
85
