Lūdzu, izlasiet visu līdz galam, lai saprastu domu!
Ļoti pārdzīvoju par to, ko citi domā par mani vai manu ģimeni. Nav runa par svešiniekiem, bet tomēr par radniecībā tuviem. Ļoti sāp visas baumas, intrigas, nepatiesas informācijas izplatīšana par mūsu ģimeni. Ar bijušo vīru man ir labas attiecības, bet ar viņa ģimeni nē, tur ir naids, aprunāšana un bradāšana. Jāsaka, ka pats vīrs arī nekontaktējas ar viņiem. Man ir jautājums - kā to visi neņemt galvā?
Ir citi cilvēki, kas laiž tādas lietas, notikumus gan ausi, bet citi ļoti sāpīgi uztver un pavelkas līdzi. Es esmu otrais variants. No kā tas ir atkarīgs? No rakstura, emocionaitātes? Vai tāds "pofigisms" par to, ko citi domā par mani nāk ar dzīves pieredzi? Kā jūs uzskatāt?
Pati cenšos, lai man būtu vienalga visas tās samazgas, bet vienalga tas spēj satricināt manu dzīvi vai ikdienu. Aci pret aci vairs nesanāk dzirdēt, jo kontakti ar bērnu radiniekiem no otras puses ir pārtraukti, bet tā apkārtrunāšana gan mani sasniedz. Ko darīt ar sevi, lai kādu dienu mani šādas klačas un naids nespētu izsist no līdzsvara?
Vienkārši ir bijis tā, ka paliek pilnīgi slikti, spiediens uzlēc, vakarā atnāku mājās un ir besis. Vecākais prasa, kāpēc esmu skumīga. Cenšos paskaidrot, ka slikta diena bija. Negribu, lai tas atkārtotos bieži.
Gaidīšu ieteikumus, pieredzi, padomus.
954
