Pirms nedēļas izšķīros no drauga, kuru ļoti mīlēju, pusotru gadu mana pasaule riņķoja ap viņu vien un biju laimīga. Nu, viņš ar laiku mainījās, asi uz visu reaģēja, strīdos saukāja rupjos vārdos un tamlīdzīgi. Labi, nav runa par to. Protams, sirsniņa sāp, pirmās nopietnās attiecības, visu darījām kopā, ceļojām, mācījāmies, mums bija entās savas "lietiņas", muļķīga un mums īpaša valoda, kad uznāca super-mīļums (no malas nedaudz banāli), biju pieradusi jau pie viņa vides, viņa mājas man bija harmoniskākā vieta pasaulē, it īpaši viņam azotē. Viss, ko attiecībās vien var kopā darīt - pirmo reizi tieši ar viņu. Kaut filmu skatīšanās un vakariņu taisīšanu, kas ir tik parasta lieta, bet forša. Katrā ziņā, protams, tagad man nav ticība, ka atradīšu tik mērķtiecīgu, sakarīgu un sev tuvu cilvēku, kuru tik stipri mīlēšu. Vispār liekas, ka pārējie visi ir nekādi. Vai kādai ir šādi bijis, ka patiesi liekas, ka pasaulīte iekšējā dikti sabrukusi, atmiņas nenormāli liek raudāt utt., bet spējat vēl kādu reizi dzīvē kādu iemīlēt vēl stiprāk un nekas neasocējas ar bijušo? Cerams, ka neesmu haotiski un nesaprotami te savārdojusi kaut ko.
277
