Kā ir jūsu attiecībās? Kas visbiežāk ir runātājs un kas - klausītājs? Varbūt abi runājat, vai tieši otrādāk - pārsvarā klusējat un neko nevarat normāli izrunāt vai apspriest? Vai kaut kas varētu būt citādāk, vai arī viss apmierina?
Man ir tā, ka es varu nepārtraukti vārīties, bet draugs ir tas, kurš klausās. Viņš pats atzīst, ka nav no pļāpīgajiem, taču runās tad, kad būs patiesa nepieciešamība. Mūs viss apmierina, jo beidzot manī kāds visu laiku klausās, bet viņam neviens nepārmet to, ka viņš nerunā. Ir līdzsvars. :D
Vienkārši diskutējama tēma, jo pēdējā laikā šeit trūkst jaunu diskusiju. :D
Mums nav tā, ka viens būtu baigais runātājs vai klausītājs. Abi varam vārīties, varam paklausīties. Kaut kādās atsevišķās situācijās es vairāk esmu klausītāja, kamēr draugs vārās un tad atkal viņš klausās mani. Ja tā padomā, baigā veiksme tomēr ir atrast cilvēku, ar kuru var parunāt, vārīties par jebko un kopīgi arī paklusēt, nav nekāda mulsuma :)
Draugs pārsvarā klausās. It sevišķi tad, ja saku ko nepatīkamu. Ir bijuši gadījumi, kad nesaka neko, pieceļas un aiziet.
Es varu gan runāt, gan uzklausīt. Runas plūdus gan no manis var sagaidīt tikai ļoti nopietnos gadījumos un, kad esmu dusmīga / aizkaitināta / apvainojusies.
Abi esam introvetri cilveeki, maajaas biezhi vien kluseejam, darot katrs kaut ko savu. Tas man patiik, nespeetu dziivot kopaa ar cilveeku, kas to vien dara, kaa vaaraas vienaa laikaa. Tachu svariigas lietas, ja kaut kas nospiezh, nomaac, vienmeer varam izrunaat. Viirs ir vieniigais cilveeks, kam es atklaaju savas bailes, probleemas, izjuutas.
Abi runājam un abi klausamies, un tās vērbālās caurejas (tā draugs teica) ilgst mums parasti smagi ilgi katru vakaru :D citreiz no 8 vakarā līdz 3 naktī :-D
Es runāju vairāk. Draugs nav no lielajiem runātājiem, arī pats to atzīst. No vienas puses tas ir labi, jo man kaitina vīrieši, kas var nepārtraukti vārīties par visādām muļķībām, bet reizēm, kad vajag ko atrisināt, ir slikti, ka viņam negribas runāt par problēmām.
Bieži ir tā, ka es runāju elpu neievilkdama, viņš it kā klausās, bet nedzird mani. Vai arī ir tā, ka runājam abi, cenšamies viens otru pārrunāt un neklausās neviens.
Strīdu gadījumos-abi reizē izbļaustāmies un pēc tam abi reizē ilgi klusējam.
Katrā ziņā neesam paraugpāris, kā vajadzētu savā starpā komunicēt. :-D
Strīdos vienmēr es vāros, viņš tikai klusē un cerams, ka klausās.
Ikdienā gan runājam abi daudz, bet laikam es vairāk.
Bet vispār, neesot ar saviem tuvajiem (ģimeni un tuvākajiem draugiem), esmu kļuvusi vēl vairāk introverta. Pēdējā laikā piespiežu sevi izspiest kaut vienu vārdu pāri lūpām, atrodoties, piemēram, augstskolā. Nesaprotu, kas ar mani notiek. :-O
Mājās pārsvarā es esmu runātāja (bet toties lielākās kompānijās, sabiedrībā- es kļūstu klusāka, viņš vairāk runā) Divatā esot, mājās, gan viņš saka, ka es esot kā radio- nepārtraukts fona troksnis :D
The same here!
Ja gribu lai reāli manī klausās, tad jāpanāk, ka viņš novēršas no visām papildus lietām. Viņš var apsēsties pie datora, kaut ko sākt darīt un vispār nedzirdēt kas viņam apkārt notiek.
Reizēm tiešām to apbrīnoju. Es nevaru uztvert to ko es lasu, ja apkārt ir troksnis, bet šis var caurām dienām kaut ko pētīt, lasīt un klausīties mūziku uz pilnu klapi. Tas tā out off topic. :D
Lielāties vāros es- ja sāku, man vajag visu sīki, detalizēti un pat ne pa tēmu pastāstīt. Viņš lielākoties stāsta kko ar faktiem, pamatojumiem, lieki nemuldot. Bet jā, lielāka runātāja esmu es - emocionāli, daudz un tā. Viņš gan arī runā, ir atvēries ļoti, kopš attiecību sākuma. Strīdos runāju es, viņš iespītējas un ieiet sevī, es tikai muldu bez apstājas, viņam pat tas besī :D Bet nu tā ikdienā runājam abi, vnk jautājums tajā, cik daudz katrs [asaka, un es vienmēr vairāk :D
7079
