Šķiršanās sāpes

:-/

Nu tā pavisam un līdz galam,kad vienā jaukā dienā pamodos ar domu-esmu brīva no viņa- pagāja pusotrs gads. Līdz tam pieraudāju daudzus spilvenus.

receptes nav, katrs ar to tiek citādāk galā, citi ierokas darbos, citi meklē jaunu vietā, citi sevi žēlo..

Man vienmēr palīdzējusi intensīvāka sportošanas uzsākšana, nekas cits tā galvu neattīra. Biežāk braucu ned.nogalēs pie vecākiem. Tā arī laiks paiet, un aizmirstās visas sirdssāpes.

Nu tā pavisam un līdz galam,kad vienā jaukā dienā pamodos ar domu-esmu brīva no viņa- pagāja pusotrs gads. Līdz tam pieraudāju daudzus spilvenus.

+

Man principā identiski, bet pagāja gandrīz apaļi 2 gadi. Katram jau tas laiks var būt savādāks, bet nu,manuprāt, mīlestību tā dažās nedēļās nevar vienkārši atstāt pagātnē.
Zinu, ka šobrīd tas nav mierinājums, bet kļūs vieglāk, tā sāpe ir jāizdzīvo.

Man tukšuma sajūta un sāpes ilga 3 mēnešus līdz manā dzīvē ienāca tagadējais draugs. Kā viņu iepazinu, tas viss momentā kaut kur pazuda un parādījās pat prieks, ka ar iepriekšējo viss ir cauri (l)

Jā,tas laikam tiešām kā kuram,jo tā sava pusotra gada laikā vīriešus sev tuvumā pat redzēt negribēju. Un pie tam es biju tā,kas pameta.

Daudziem palīdz- sports, jaunas mācības, jauni cilvēki apkārt, jauns darbs ( bet ok, šis palīdz tikai ja ir tāda situācija. Obligāti un apzināti mainīt darbu nevadzētu :D )

Ja godīgi.. Es vispār nespēju saprast to gaudošanu. Nekā personīga. Bet ja jau izšķīrāties, tādat bija iesmesls. Par ko pārdzīvot? Ka esat no šī iemesla tikušas vaļā? Ja ir tik nenormāli traki, tad nevajadzēja šķirties.
Tikai pēc pēdējām attiecībām, kad pagāja pusgads, uznāca sentimentālais skatoties bildes, nobira pāris asaras un tas bija viss.

Protams, skumji, bet dzīve ar to neapstājas. Tas ir jauns pavērsiens par ko principā pat nedaudz jāpriecājas.

Ad mani pameta, tad tiku pāri tikai pēc gada

undersun, tas ir tad, kad pati izdomā šķirties. Bet ja pamet cilvēks, kuru tu mīli...?

undersun

Tava piebilde par to, ka ja ir tik traki, tad nevajadzēja šķirties - ir jāņem vērā, ka attiecības veido 2 cilvēki. Un ja arī viens otru mīl, bet otrs nejūt to pašu un kopā nākotni veidot nevēlas, tad attiecībām ir jābeidzas.

Es līdz šim domāju tev līdzīgi, līdz iemīlējos un sapratu atšķirību starp aizraušanos un īstu mīlestību.

Undersun,

Komentārs nevietā. Ne tu zini,kas par iemeslu bija šķirties,ne meiteņu raksturu. Tikpat labi es varu pateikt,ka tev nebija nekādas mīlestības,ja jau tev izšķirties ir kā nošķaudīties.

ka tev nebija nekādas mīlestības,ja jau tev izšķirties ir kā nošķaudīties.

Bija mīlestība. Vēl joprojām mīlu to cilvēku. Bet izšķīrāmies, jo tam bija iemesli, izlēmām nemocīties kopā. Par ko man raudāt? Par to cik labi būtu bijis vēl turpināt mocīt sevi un otru cilvēku? Ir sāpīgi protams, bet es nesaprotu to gaudošanas daļu.

undersun, tas ir tad, kad pati izdomā šķirties. Bet ja pamet cilvēks, kuru tu mīli...?

Visām šīm lietam ir iemesls. Kapēc viņš pameta? Tātad vai nu nemīlēja vai kaut kas nepatika. Kapēc to nevar saprast to, ka tas ir labi, ka cilveks ir izlēmis Tev nemelot un atvieglot dzīvi? Kā atbildi varu izmantot kateliinas komentāru - ir jāņem vērā, ka attiecības veido 2 cilvēki. Un ja arī viens otru mīl, bet otrs nejūt to pašu un kopā nākotni veidot nevēlas, tad attiecībām ir jābeidzas.

Man ir bijuši 2 veidu scenāriji.
Vienā es drausmīgi pārdzīvoju un man likās, kā es tagad tālāk dzīvošu, ko tagad darīt. Jo cilvēks pārāk pierod pie visa, pierod pie tās ikdienas un pēc šķiršanās rodas sajūta, ka pirms vīrieša nemaz dzīves nav bijis... Neatceros cik ilgs laiks pagāja, bet sākumā bija grūti, asaras, atmiņas, cerības, ka varbūt kaut kas vel mainīsies... Bet visam palīdz laiks, laiks un vēlreiz laiks. Cits var ierakties darbos, cits dzert, cits noslēgties savā istabā un nelīst ārā. Tas jau atkarīgs no katra garīgā stāvokļa, bet paiet laiks un viss nostājas savās vietās, tas ir vienkārši "jāpārslimo".
Toties otrajā variantā, es biju atvieglota un jutos beidzot dzīva, jo es biju sevi izsmēlusi un emocionāli izmocīta, ka es pat biju priecīga, ka tas viss ir beidzies. Dzīve visu noliek pa saviem plauktiņiem.

virago

+++

Katram savs tas stāsts, bet ikviens, kurš kādreiz ir bijis iemīlējies pa īstam un ir sāpināts, pamests - sapratīs par ko ir šī diskusija...

Iesaku izlasīt vai noklausīties grāmatu:
Eckhart Tolle "The power of now"

Dziļi filozofisks un garīgs gabals, kuram var pieiet no ļoti daudz pusēm un pielietot visdažādākajās dzīves situācijās. Tāpat var šķist, ka tas ir pilnīgākais bullšits .. tomēr es no šīs grāmatas esmu paņēmis un pielietoju daudz ko .. vispār - palīdz dzīvot :)

undersun
nepiekrītu it nevienā vārdā..

Es līdz šim domāju tev līdzīgi, līdz iemīlējos un sapratu atšķirību starp aizraušanos un īstu mīlestību.

šī gan ir absolūtā patiesība. Cilvēks kuru mīlēju nav man blakus jau vismaz 3 gadus, bet vēljoprojām mīlu viņu, bet mums vienkārši nesanāk, 2 pārāk tempermentīgi cilvēki nevar būt kopā.

Visvairāk šķiršanās procesā man besī tās domas, tā kā klausītos audio galvā, vienkārši 100000000 domu un netieku vaļā, ne īsti gulēt ne ēst. Un nevar par to nedomāt. Vienmēr iedomājos, ka liels laiks vajadzīgs, bet žēl tā laika daudzuma, kas šādā veidā tiek zaudēts - sāpēs, domās un asarās :-)

Es arī parsti lasu grāmatas par psiholoģiju, self help un pašapziņas vairošanu. Koncentrējos uz sevi. Iemācos kaut ko jaunu un gaidu kad pāries, jo tas vienmēr prasa laiku.
Pēdējā reizē palīdzēja Greys Anathomy maratons :-D