Atceros kā bērnībā brālis mani izmēdīja, un es vienmēr raudādama skrēju prom, bet viņš skrēja man pakaļ :-D
Bet tomēr viens ir brālis, kurš tāds pats bērns kā es, otrs ir pieaudzis cilvēks, kuriem tomēr vajadzētu problēmas risināt savādāk, diemžēl, nezinu kā. Ja es būtu tavā vietā, vispirms apdomātu, vai varbūt tā ir mana vaina - tiešām par sīkumiem aizsviļos, un viņš neuzskata ka tādos gadijumos nedaudz pamēdoties, es varētu to ņemt pie sirds, vai arī varbūt es raudu tik negllīti kā Jolanta no Viņas melo labāk, un tādā gadijumā, neviens nespēj tās asaras uztvert nopietni :-D
Vai arī problēma nav manī bet viņā. Viņš nesaprot nedz kāpēc es reaģēju tā kā es reaģēju, nedz kādēļ es apvainojos par to ka viņš nedaudz pamēdās.