Nu ok, mazliet ar asu uztvēru. Man nav viegli, jo klātienē mani atbalsta, uzmundrina un pabiksta tikai draudzene. No vīra uzmundrinājumu es nesagaidīšu, viņam tas liekas smieklīgi un muļķīgi. Tagad saspringta darba grafika un daudzo darbu dēļ viņš ēd retāk un mazāk un arī krītās miesās. Tad nu vīrs smejas, ka es te diētojot "veselīgi" un lēkājot un ejot ntos km cīnos par katru gramu, bet viņam nekas nav jādara un viņš tievē. Tas sāp. Mamma ar brāli arī iesmīn par to, cik ilgi man pietikšot pacietība diētoties. Viņi nesaprot, ka es nesēžu uz ūdeni un greipfūtiem, bet normāli ēdu. Tikai ēdu mazāk barojošas lietas. Ja es pagaršoju bērna biezeni, tad kāds ieņirdz, lai neaizmirstu atzīmēties aplikācijā utml. Ja es biju resna un sev patiku, tad tagad es sev riebjos un knapi spēju spogulī skatīties. Meitas dzimšanas dienā apēdu kūku un mocījos sirdsapziņas pārmetumos. Nē, es neskriešu tamdēļ badoties vai vemstīties, es turpināšu iesākto, jo ir rezultāti, bet emocionālā sajūta ir pretīga. Tikai šī diskusija ar sev līdzīgi domājošām un iedvesmojošām meitenēm man liek justies par kripatiņu labāk. Labi, apēdīšu savu olu un iešu taisīt pietupienus.:-D