Sveikas meičas!(l) Šoreiz šeit vēršos pēc kāda padoma un kā jūs rīkotos šādā situācijā.
Tā tad, ir puisis ar kuru esam iesākuši kontaktēties pagaidām tik trīs nedēļas(pirms tas jau kādu laiciņu pazinām viens otru, tik nebija tā kontakta). Situācija tāda,ka simpātijas man ir noteikti pret viņu izveidojušās tādas spēcīgas, viņš nenoliedz,ka viņam arī tā ir, un katra reize,kad satiekamies ir tāda mīļa utt. Toties ir bet.. Viņš ir cilvēks, kuram meitenes ir svēta lieta, nu ka viņas nevar izmantot un tamlīdzīgā garā, kā arī viņš nevēlās nekādas attiecības savu iemeslu dēļ.Protams,es tos zinu, un saprotu,jo neesmu tiesīga viņu mainīt. Toties jautājums tāds- ko darīt šādā situacijā,kad alksti visu, bet tas nav iespējams, tikai tuva draudzība,kas abiem nepārtraukti būtu tikai pretošanās un konstants cīniņš ar sevi, lai noturētu tikai draudzību? Vai tas ir tā vērts tā cīnīties un varbūt iekšēji turēt to cerību,ka kaut kas mainīsies, vai arī labāk vienkārši visu pātraukt, kamēr neaiziet par traku? (jo cilvēks, kā pat draugs ir burvīgs vienkārši.vienmēr tik jauku cilvēku gribējies vienmēr sev apkārt)
Cerams,ka sapratāt,ko no mana murgojuma.:-D kā arī gaidu kādus padomus. nesaku,ka sekošu viņiem, bet intereses pēc esmu ieinteresēta,ko citi,jūs,domājat. ;-)
165
