Sveikas.es pat nezinu kā aprakstīt situāciju,bet turēt sevī to vairs nespēju.mana drauga māte mani pazemo pie katras mazākās izdevības,vienmēr atradīs kā sabojāt manu garīgo,taču ja cenšos aizstāvēties,viņa vienmēr pinkšķ tādā veidā panākot apkārtesošo žēlastību,ka redz es tikai tā ļaunā esmu.taču kad neviena nav klāt lamājas un psiho nevis pinkšķ.vis ko es daru ir nepareizi un tas ir japarveido,ja taisu ēst,viņa pēc tam pievieno tur klāt vēl kautko jo tā redz būs labāk.man šķiet ka man drīz būs nervu sabrukums.:-(un vispar ja ir ciemiņi viņa tēlo labiņo,bet kad visi prom tad ņemas apspries tos un lasit lekcijas ka ne tā smaidīju un vēl nez ko.tas vis notiek kad mans puisis nav klāt.ir otra vedekla,pret kuru kad aci pret aci ir baigās draudzenes,bet tiko viņa no acim prom tā ņemas aprunāt viņu un viņas ģimeni cik tā slikta un tādā garā.ko jūs domājat?vai tiešām vis ir mana vaina?un dzīvo manā galvā?pēc viņas ietekmes es īsti nezinu ko vispar es domaju ir pilnīgs apjukums. Atvainojiet,ka tik gari un juceklīgi.
6
