Cik ilgi jūtaties komfortabli vienatnē?

Nu, ar mani ir tā - varēt es varu diezgan ilgi būt relatīvā vienatnē, pat nedēļām, bet es nepamanu, kā šī vienatne mani pamazām uzvelk. Un tad, kad es beidzot tieku kaut kur ārā, pprom, satieku kādu... Tad sākas trakumi. Viss ir: "Wooow" un "Uff" un "Ahh" un mājās varu mierīgi neatgriezties arī nedēļu vai ilgāk. Tagad ir tā, ka es pēc tam jau Tevis pieminētajām 3 dienām cenšos kaut kādu kontaktu ar ārpasauli atrast, pat, ja nav tā, ka baigi gribas vai vajag, vienkārši tāpēc, lai nestagnētu un neierautos savā komforta zonā.

Vairāk par 1 dienu es toč nevarētu..man patīk cilvēki,kad ir apkārt. Ja esmu ilgi viena, palieku depresīvi noskaņota :-/

Es varu svētā mierā dzīvot mierīgi arī nedēļu no vietas viena. Man patīk! Darbs gan ir ar cilvēkiem un no komunikācijas es nevaru izbēgt nekādā veidā.

man arii vajag cilveekus apkaart. ja visu dienu esmu maajaas, tad jau nevaru sagaidiit vakaru, kad draugs naaks maajaas no darba :)

Ilgi nevaru būt viena. Sākas depresīvs noskaņojums. Cilvēki mani uzlādē, bet ja būs par daudz, tad steidzami būs vajadzība palikt vienai. Ātri no cilvēkiem nogurstu, bet viena ilgstoši arī nevarētu būt.

Atkarīgs no garastāvokļa. Ir bijis, ka nedēļām/mēnešiem varu viena nodzīvoties, uzturot tikai retu virtuālo kontaktu, ir periodi, kad katru trešo dienu kaut ko gribās pasākt, bet vsp esmu salīdzinoši labs vienpatis, tomēr dzīvot vienai būtu ļoti depresīvi - vajag, lai apkārt ir cilvēki, piem., otrs dzīvokļabiedrs, varam mēnesi nerunāt un tikai sasveicināties, bet sajūta, ka kāds vēl netālu ir, ir tāda nomierinoša, patīkama. It īpaši, ja nav ar viņu jārunājas :D

Reizi nedēļā vajag vienu dienu lai pabūtu pilnībā ar sevi. Bet vairāk esmu pieradusi dzīvot ar kādu (ģimene, draudzene) kopā, taču man patīk, ja otrs nejaucas manās lietās, neuzbāžas un nepieprasa uzmanību. Patīk un esmu apradusi ar to sajūtu, ka kāds it kā ir līdzās, bet tas netraucē un pie gadījuma var parunāties vai tamlīdzīgi, bet ne piespiedu kārtā.

Es izbaudu katru minūti, kad esmu viena. Es esmu izteikta vienpate. Visu laiku turos savrup no citiem, man nevajag sabiedrību. Ir pāris tuvi cilvēki, bet man nav "ak, es esmu tik vientuļa" izjūtas. Depresija arī nemetas.

Vispār nepatīk but vienai. Piemēram, sodien driagan atvaļinājums - speciāli tikos ar draudzenēm, lai tikai nebūtu viena, tagad, kad vakars klāt, jūtos super briesmīgi in vientuļi. Neesmu pašpietiekama, man vienai garlaicīgi un reāli nav ar ko parunāt. Fuj.

* draugam, ak mans auto correct

Esmu izteikta vienpate un nesatikties ar cilvēkiem varētu kaut mēnesi no vietas. Šeit laikam jāsaka paldies maniem draugiem, kuri respektē manu vēlmi pēc vienatnes, tāpēc neapvainojas, ja pasaku, ka labprātāk pastaigās eju vienatnē vai tā vietā lai pasēdētu ar viņiem izvēlos viena pati gulšņāt mājās. Uz sevi varu attiecināt teicienu "Es neesmu vientuļa, bet viena", jo pagaidām neesmu jutusi vajadzību pēc otra cilvēka savā privātajā telpā. Visticamāk, lai es, kā izteikts vienpatis, tomēr piekristu ar kādu dalīt savu dzīvi un dzīvesvietu, ir nepieciešams sastapt cilvēku, kurš respektētu manu vēlmi pēc laika sev un nedusmotos par to, ka nepārtraukti neesmu visur un vienmēr blakus. Līdz šim nav sanācis tādu atrast, bet īpaši neiespringstu. Ar savu dzīvi vismaz pagaidām esmu apmierināta.

Kā es vispār rakstu, draugam komandējums. :D bet jā, tiešām brīnos kā cilvēki spēj pat dienu vieni izturēt, nav tak ar ko papļāpāt, pasmieties, pilnigi neomulīgi vienai iet gulēt!

Nedēļu no vietas bez problēmām :D

Man ir attieciibas, bet dziivojam pagaidaam atsevishki. Driiz plaanojam dziivot kopaa, bet mani tas biedee, taa kaa dievinu vienatni!
Kaa shodien, kad var atnaakt no darba un vnk atslaabt-nekas nav jaagatavo, staigaa vienaas apenees (pardon),gribi lasi, gribi skaties tv, gribi vaalaajies diivaana utt.
Taaad egoisms, damn!:-D

Ikdienā nedzīvoju viena, bet ir dienas, kad gadās palikt vienai un jau tad meklēju, pie kā aiziet vai aizbraukt. Agrāk patika vienai, bet tagad kaut kā ne. Forši pabūt vienai dažas stundas, bet ne visu dienu vai pat nedēļu.

Es nekad neesmu dzīvojusi viena, t.i. neesmu sev vienai īrējusi dzīvokli. Es domāju, ka man pietiek ar vienu dienu, otrajā dienā noteikti man būtu kāds jāsatiek, lai pārliecinātos, ka esmu spējīga runāt vēl :D Bet lielākā problēma man liekas būtu tā, ka justos nedroši un bailīgi vakaros/naktīs.

Konkrētu laiku nepateikšu, jo man patīk būt vienai, tā īsti nekad nepienāk brīdis, kad vēlos sabiedrību. Protams, sabiedrībā eju, bet vairāk tāpēc, ka vajag, ne tāpēc, ka baigi ilgoties.