Nodzīvojām kopā divus gadus. Tā kā ļoti ātri sākām dzīvot kopā, randiņu periods mums praktiski izpalika. Visu šo laiku ne reizi neizteicām viens otram "es mīlu tevi", lai gan tas jau bija tāpat manāms. Tobrīd man tas nebija savarīgi, bet tagad sāp...
Atdevu viņam sevi visu, gan garīgi, gan fiziski - viņš man bija pirmais 21 gada veucmā. Visu laiku sevi taupīju tam vienīgajam un īpašajam, likās, ka sagaidīju, bet acīmredzot nē... Tas sāp. Tik ļoti sāp, ka liekas, ka krūšu kurvi rauj uz pusēm. Nē, nožēlot es nenožēloju, vismaz man tā škiet..
Pārāk atšķirīgi bijām, pēdējos mēnešus tikai plēsāmies, tik daudz lieku vārdu, strīdu un lamu... pateiktais, kam nevajadzēja "kāpt pāri lūpām". Tagad atceroties, sāp.
Nekad nelikās, ka ar viņu esmu tik ļoti aizrauta, bet izrādās, ka mīlu viņu. Tik velnišķīga sāpe.
Centos viņu izprast, pielāgoties.. Vienīgais, ko lūdzu, bija cieņa, kas strīdu laikā izgaisa sekundē. Jau attiecību sākumā noteicu, ka krāpšanu un fizisku vardarbību nekad nepiedošu. Paldies Dievam, tās otrās nekad nav bijis.
Vienu rītu pamodos un paskatījos viņa telefonā (sirds lika tā darīt, jutu, ka kaut kas nav ne tā) un sapratu, ka iepriekšējā vakarā viņš nebija gājis laukā ar savu draugu, kā teicis, bet ar kkādu sasodītu bābu un norunājis arī nākošajā vakarā satikties.
Es piecēlos, apģērbos un, ne vārda neteiktdama, aizgāju uz darbu. Visu ceļu asaras bira kā pupas, neispējami apstādināt. Tās dusmas un tas aizvainojumus. Tas augošais niknums. Tas plēsa mani uz pusēm. Tajā dienā, kamēr viņš bija darbā, es atbraucu uz mājām, salasīju mantas un aizgāju, atstādama zīmīti uz galda.
Nu jau divas nedēļas dzīvoju bez viņa, bet nekādīgi nav palicis vieglāk. Katru vakaru raudu. Ārēji cenšos būt stipra. Mamma/ māsa pārdzīvo. Bet iekšēji jūtos sagrauta. Man viņa tik ļoti pietrūkst, ja jūs zinātu.
Kā smags akmens, kā rēta sirdī..