Nezinu, vai vērts turpināt attiecības

Reizēm ir veselīgi kādu laiku padzīvot atsevišķi... paspēsiet sailgoties viens pēc otra ;-)

Jā, tipiskais 'pabūt atsevišķi. Būsim reāli,ka tas visbiežāk beidzas ar šķiršanos, reti ir sailgošanās. To drīzāk varētu saukt par atsvešināšanos.

Vispār jau nekad nav īsti bijusi iespēja apdomāt, pabūt atsevišķi ilgāku laiku. cieņa vienam pret otru arī gandrīz pazudusi.:-/

Vai domā,ka padzīvojot atsevišķi, tiks pieņemta kritika un sāks ņemt tavu viedokli vērā? Šaubos..drīzāk pieradīs pie tā,ka nekas tāds nav jāklausās, un sapratīs,ka turpmāk nemaz viņam tas nav vajadzīgs. Jums visdrīzākais sāksies atsevišķa dzīve vienam no otra vai otrreiz uzkāpsiet uz tā paša grābekļa, saejot kopā otrreiz. Skarbi,bet fakts.

Es nemēģinātu padzīvot atsevišķi. Izrunājaties, un tiešām abi cenšaties kaut nedaudz pamainīties. Es "pabūt atsevišķi" vietā izvēlētos kopīgi pavadīt nedēļas nogali un censties visu sakārtot. Ja nesanāk, tad laikam nebūs lemts.

Murra, es neko negribu panākt, es vairāk tagad domāju ko pati gribu un gribu no viņa atpūsties, bet zinu, ka viņs negrib šķirties. Es zinu arī, ka vins kā cilvēks nemainīsies. Vai es esmu gatava viņa dēļ daudz ko pieciest - neesmu droša...

Ja tev jātiek konkrēti ar pašas domām galā, tad varbūt ir vērts pabūt nedaudz atsevišķi, paskaidrojot savam draugam,kas pa situāciju,nevis tā pēkšņi pazūdot. Ja puisis būs saprotošs,tad arī respektēs tavu vēlmi,ja nē - tur divu domu nav.

Starp citu, pazīstama situācija. Arī man ir bijis tā, ka kaut kas cilvēkā nav pieņemams, bet tas cilvēks to tīri vienkārši nevar izmainīt, tāds ir viņa raksturs. Centāmies runāt vairākkārt, pēc sarunas cenšas laboties, bet tas ir maksimums uz nedēļu. Tad arī man bija sajūta, vajag pabūt vienai kādu brīdi, bet patiesībā jau sapratu, ka nekas nemainīsies un negribu palikt kopā. Mēs izšķīrāmies.

Nu jā.. šobrīd vienkāŗsi ir tā, ka pat nav īsti bailes pazaudēt.. Tai pat brīdī domāju, ka aiziešu un tad nožēlošu.:-/

Nu jā.. šobrīd vienkāŗsi ir tā, ka pat nav īsti bailes pazaudēt.. Tai pat brīdī domāju, ka aiziešu un tad nožēlošu

Man bija mats matā tāpat. Vienā brīdī piebesījās, sapratu, ka tā savu dzīvi pavadīt nevēlos, ja pat pirmie gadi ir nesaticīgi, kas būs pēc gadiem 10? Savācu pekeles un aizgāju, ne mirkli nenožēloju.

scarllet, jā, izšķīrāmies, nožēloju. Sagājām atkal kopā pēc kāda gada. Mēneša laikā visas vecās problēmas bija atpakaļ. Tas tikai par visiem 100% apstiprināja, ka šīs attiecības nebija iespējamas. Tu, protams, vadies pēc saviem ieskatiem, es tikai savu stāstu izstāstīju. :)

It kā jau cilvēki ir visādi, tomēr, ja ātri sāk dzīvot kopā, tas tiešām ļoti daudz ko sarežģī. Ja pati esi spējīga laiku būt prom no viņa, tad tā ir reāla alternatīva. Galvenais sagatavoties, ar stingru mugurkaulu un ieplāno laiku, ko darīsi, kamēr būsiet šķirti, jo visu laiku rakstīt viņam, jautāt, ko viņš dara... Tas arī nav variants.:-/

Ierosini visas problēmas izrunāt mierīgā ceļā. Ja viens otram esat pietiekoši svarīgi,tad jebkuru konfliktu var atrisināt un rast kompromisus.

Ir vajadzīgs apjēgt to, ka ilgstošas attiecības jums būs iespējamas, tikai ar kompromisiem , piekāpšanos.

Lai to apjēgtu, varbūt der padzīvot atsevišķi, un saprast vai esat uz to gatavi .
Ja neesat, ies pa trako, vai jāmet miers.. skatoties kā tas viss pašiem patīk, un kādas jūtas .

varu pastāstīt piemēram situāciju : aizejam uz restorānu, sēžam, kaut ko it kā runajam, bet ja godigi, ne pārāk aizrautīgi. Kaut dzīvojam kopā, gribas lai varam izbaudīt jautras sarunas un tāda sajuta, ka viņs tikai atnācis pasēdēt, paēst un paklusēt. Kaut ko par to pateicu un mums atkal panesās strīds. Un vel visādi sīkumi kā piem. ejam ārā no restorana un viņs ka vienmēr ātrā solī , neatskatoties mauc ārā, nepaspēju pat pateikt, ka aiziešu uz tualeti. Ir bijis , ka krītu pa trepēm vai kas cits, kamēr viņš apgriežas un vispār pamana, paiet mūžība. Kaut kā šis man liek domāt par vienaldzīgu attieksmi. ja kaut ko pasaku, sākas strīds, kāda es nepateicīga utt. Bet man reāli tracina tādi sīkumi un saprotu, ka problēma jau ir man , nevis viņam (viņam viss ir ideāli, izņemot manu vaidēšanu un neapmierinātību) un varbut pat dziļāka.

Viena no strīda atrisināšanas īpašībām ir māksla paklusēt un neuzsprāgt.

Katram sava taisnības kas par visu cenu ir jāpierāda - bieži vien ir bērnišķīga.
Un jāprot piekrist otram, tad kad taisnība ir pašam - vai vismaz klusēt. Bieži vien taisnības cena ir sabojātas attiecības- no strīda par sīkumiem.

Scarllet, Tev šo puisi nevajag. Nesaprotu, kāpēc meitenes pieļauj, ka pret viņām tā izturās? Pašai rozā briļļu dēļ ir bijis tā, bet tagad tikai varu silti ieteikt vai nu ieturēt pauzi vai vienkārši aiziet no puiša pavisam.

Visi stridas, bet ja busi vāja un strīdiem ļausi virsroku mīlestībai, tad neizturēsi nevienad attiecibas. Bet ja jau tev ir šaubad par to ka vekies ar viņu dzivot kopa, tad jau nav īstais.

https://www.youtube.com/watch?v=n_S5smFL8Vo

Es veltīju dienu pārdomām un kopā noskatījāmies šo video, esam tikuši tik tālu tagad, ka pēc strīdiem labāk mazliet nogaidīt, apdomāties un vēlāk izrunāties. :-)
Paldies par padomiem un pieredzi!

Kā es tevi saprotu. Pati tikko izbeidzu šādas attiecības. Brīvdienās veiksmīgi pārvācos un jūtos ļoti labi. Es to nesaku, lai ieteiktu uzreiz šķirties.

Es bijus darījusi tā, ka uz kādu nedēļu aizbraucu pie mammas padzīvot viena, bez drauga un tad es redzēju vai man ir labāk ar vai bez viņa.

Iesaku mazliet padzīvot atsevišķi (ja ir iespēja tāda) un tad jau laiks rādīs kā būs labāk. ;-)