dienas diskusija/pārdomas

Un kāpēc tāda neticība tam, ka tas tiešām vīrietim bija svēts brīdis un viņš patiešām būtu nožēlojis, ja nebūtu gājis?

Es nesaku, ka šajā gadījumā tieši tā arī bija. Bet zinu arī tādus gadījums, kad to saka tikai tāpēc, lai sieva skandālu nesarīko.

Manejais uzspieshanas briidii sedeja aiz durviim. Lidz tam bija kopaa ar mani. Ja godigi,nekadu palidzibu es negaidiju. Es biju aiznemta un neko no vina negribeju,isti vinu nedzirdeju vispar,brizhiem padusmojos par to,ko vins man nodarijis:D Dzirdeju tikai vecmati un klausiju tikai vinju. Man tiesham ar personalu paveicaas.

Teorētiski es gribētu, lai vīrs piedalās, bet praktiski tas būs atkarīgs no vīra, kura man nav :D

Katrā ziņā tā noteikti ir abu pāra dalībnieku izvēle. Par modes lietu - jap, jo agrāk šādas opcijas nebija. Par/pret argunents, ka agrāk tā nebija, nav arguments, nav pat jāpaskaidro, kāpēc. Par to, ka "sieviešu lieta" arī.

Man ir vienalga kā dara citas ģimenes, bet man vīrs piedalījās dzemdībās un bija lielākais atbalsts kāds vien var būt. Labāks par vecmāti un jebkuru ārstu.
Trauma viņam nav radusies, attiecības nav sašķobījušās, un vīrs pēc tam pateica, ka tas viss esot bijis skaists process, par spīti garajām stundām. Un arī intīmajā jomā ir viss ir kārtībā, pat labāk.
Varētu pat teikt, ka viņam attieksme pret mani kā sievieti ir mainījusies uz labo pusi.
Un tās ir muļķības, ka nevar vīrs palīdzēt, viņš man fiziski palīdzēja, cēla kājās , kad bija beigušās kontrakcijas, jo pati es to nebūtu varējusi izdarīt, jo sāpes bija tik mežonīgas...arī izspiešanas periodā bija klāt un neko tur tādu neredzēja, kas varētu traumēt viņa vīrietību redzēju, ka viņš bezspēcībā bija notupies un saķēris galvu, jo redzēja, ka man ir grūti un neiet tik raiti izspiešanas periods. Tad, kad mazo uzlika uz punča, viņam bija asaras acīs. Viņš bija lielākais palīgs arī pēc dzemdībām, gan ģērba, gan mainīja pamperu, gan palīdzēja mazo pie pupa pareizi pielikt. Vecmāte viņam dzemdību zālē lika apģērbt savu bērniņu. Viņš mani redzēja nomocījušies , n-tās reizes noģībušu, nevarīgu...un es par to nekaunos.
manuprāt, dzemdības sen jau vairs tikai sieviešu padarīšana.
Ir jau forši vīrietim redzēt mazo tīru, saģērbtu, bet tas, ko sieviete pārdzīvo dzemdību laikā paliek tumša bilde. Manā skatījumā , manam vīram tas bija ļoti labs pieredzes gūšanas un sievietes saprašanas pasākums. Un viņš pēc dzemdībām pateica, ka tas nav tik traki, kā iedomājas.

nezinu, kā būs, kad tas pienāks, bet šobrīd gribu teikt, ka gribu, lai viņš ir klāt.
Sliecos pievienoties tam viedoklim, kas saka, ka vīrietis tur taču neasistēs lejasgalā, arī nabassaiti pārgriež, mazulim esot uz punča. Līdz ar to, ja nav vēlme redzēt asinis, lai stāv pie galvas un tur roku.

un nabas saiti arī pārgrieza.
Varbūt daudz deva pirmsdzemdību kursi , uz kuriem gājām kopā, tur stāstīja arī par pašu dzemdību procesu, tieši fizioloģisko pusi, nekāda trauma viņam nav.
Kopa gājām pie vecmātes, kopā gājām pie ārsta, tāpēc viņam likās pašsaprotami būt arī dzemdībās klāt.

Mademoiselle! - skaisti! (l)

Uzskatu, ka vīrietim tur nav ko meklēt un ja nākotnē viss iegrozīsies tā, ka būšu stāvoklī, tad dzemdību laikā vīrietis atradīsies ārpusē - uzgaidāmajā telpā. Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc viņam atrasties dzemdībās - ne viņš dzemdē, ne viņš ir ārsts un kaut kāds kopdzemdēšanas koncepts, jo kopā radījām bērnu, man nav saistošs. Neiebilstu pret viņa palīdzību līdz tam brīdim un pēc tam, bet pašā procesā - gribu telpā tikai un vienīgi ārstus. Ne mātes, ne draudzenes un vismazāk jau nu vīrieti. Tie ir mani uzskati, es pie tiem pieturos un man ir vienalga, ko dara citas, jo manus uzskatus viņu izvēles neietekmē.
Šajā jautājumā, nav viena pareizā izvēle un pārējās - nepareizas. Pareizi ir gan negribēt vīrieti blakus, gan gribēt - katrai sievietei sava izvēle un viena nav sliktāka vai pareizāka par otru.

Es arī biju no tām, kas "kopā uztaisījām kopā dzemdēsim", bet kad tas brīdis pienāca, kliedzu uz vīru, lai iet ārā un atstāj mani vienu. Sapratu, ka negribu, lai viņš tur ir. Teorētiskas domas par šo tēmu var būt dažādas bet brīdī, kad tiešām jādzemdē, visi uzskati var mainīties par 180 grādiem.

Selīna, jā, piekrītu.
Es biju pirmo mēnesi uz viņu nedaudz greizsirdīga, jo viņš visu to mēnesi ģērba, mainīja pamperu, nesa man barot, jo man bija šuves un ierobežotas kustības.
Un viņš var visu izdarīt, gan pabarot, gan nolikt gulēt, man galva nesāp, kad atstāju viņus vienus :D
Viņš savu meitu dievina.
es nezinu kā citiem, bet, manuprāt, viņam tā saprašana un lielā saikne radās tieši dzemdībās un tā lielā saprašana, ja viņš nebūtu klāt, tad iespējams būtu savādāk.

Ir jau forši vīrietim redzēt mazo tīru, saģērbtu, bet tas, ko sieviete pārdzīvo dzemdību laikā paliek tumša bilde.

Nav jau tie vīrieši arī uz šodien nekādi nejēgas, kas domātu - bēbis izskrien ar plukšķi ārā un ir tīrs un jauks. Domāju,ka jebkurš nobriedis vīrietis labi apzinās, ka tās ir mokas sievietei.

redzēju, ka viņš bezspēcībā bija notupies un saķēris galvu, jo redzēja, ka man ir grūti un neiet tik raiti izspiešanas periods

Protams, ir skaisti un katram pārim ir sava izvēle attiecībā uz šo,kā arī katra mēs sieviete esam citādākas - citas vājākas, citas gana stipras, bet man šāds skats noteikti nepalīdzētu izspiest ātrāk. Es sāktu pārdzīvot vēl par vīrieti, bet dzemdībās es tomēr gribēšu koncentrēties uz mazuli un ātrāku iznākumu. Es negribētu vēl galvā žēlot savu vīrieti, kam bezspēcīgi jānoskatās,kā viņa sieviete mokās.
Bet tā esmu es.

Slimnīcā būsim abi. Šobrīd esam vienojušies par to, ka ja gadījumā viņam negribēsies redzēt pašu izspiešanas procesu, tad viņš mierīgi var iziet ārā. Līdz izspiešanas brīdim obligāti mani atbalstīs.
Tomēr nekad jau neko nevar zināt. Es neizslēdzu arī tādu variantu, ka negribēšu lai viņš stāv man blakus. Viss atkarīgs no tā kā jutīšos.

Protams, ir skaisti un katram pārim ir sava izvēle attiecībā uz šo,kā arī katra mēs sieviete esam citādākas - citas vājākas, citas gana stipras, bet man šāds skats noteikti nepalīdzētu izspiest ātrāk

man nebija laika par viņu uztraukties, un es neuztraucos vispār, man bija svarīgi bērnu dabūt laukā, tā kā tas kā kurai, es vienkārši redzēju to skatu un viss, bet tajā brīdī bija nulle emocijas pret vīru un viņa pozu.

Bet taa ari rodas tas iespaids,ka virietim obligati vajag but klaat,jo paskat cik skaisti Made uzrakstija kaut vai. Un uzreiz ir awww cik skaisti,man ari taa gribaas. Sakariba starp piedalishanos dzemdiibaas un berna apkopi no teeva puses nav. Kam bija keizars,taam visaam teevi visu dariija,logiski.
Var filosofeet,kaa gribetos un kaa nee,bet kaa jau te teica,dzemdibu dienaa viss nostasies savaa vietaa,kaa tam jaabut.

Un es vairāk klausījos savā vīrā nekā vecmātē :D

bet vēlreiz uzsveru, ka tas katram pārim ir individuāli. Mums tas bija svētīgi, citam atkal varbūt pēc tam radīs krīzes situācija attiecībās.

No emocionālā aspekta noteikti gribētu blakus, no estētiskā nebūt ne.

5dienas kašķa tēma

Tak piektdienas rituāls tas ir. :-D

Ha, ha- es viņam krampējos rokā uz kontrakcijām, kniebu un tā :-D dalīta sāpe sāp mazāk, tā teikt. Arī, kad mēģināju staipīties, lai kaut kā atrastu veidu, kā izelpot to sasodīto kontrakciju, balstījos pret viņu. Kliegt nekliedzu, jo centos taupīt spēkus, bet daži zilumi viņam bija. Varēju jau kādu bumbiņu spaidīt, bet ne, ne.
Deva man ūdeni, atnesa kolu, končiņas pienesa. Ne es, ne viņš īsti nezinājām, kā es dzemdībās jutīšos, un viņš vispār ir ar ļoti 'vārīgām iekšām' jau ieraugot slimnīcu, bet atbalsts bija labu labais.
Uz izstumšanu, uz atvēruma kontrolēm izslīdēja laukā, bet pie izspiešanas jau pilnā sparā darbojās EA, man bija svarīgi koncentrēties uz vecmātes komandām.
Man dzemdības ilga ~26h, būtu kretīniski, ja vecis pa šo laiku mājās uz dīvāna bikses deldētu (gribējās ko sulīgāku pateikt :-P).

The..one, ir daudz stāstu dzirdēts, ka vīrietis pat normālu pamperu nemāk nomainīt bērnam un apģērbt.
katram pārim tas ir jāizvērtē un es nesaku, ka obligāti vīrietim ir jāpiedalās, manam tas tikai bija pozitīvi, citam nebūs. citam būs labi, ja nepiedalīsies.
Un tas bija skaists brīdis, bet MUMS skaists. Par citiem man neinteresē, dalos savā pieredzē.