Īpaši necīnos un neārstēju. Konstatēja pirms gada vai drusku vairāk, bet aizdomas par to ir bijušas vienmēr. Vienīgais, ko es esmu mainījusi dzīvē - vairs nenododu asinis, jo, nu, neņem vairs arī pretī. Kādreiz, nezinu, es to hemoglobīnu biju mākslīgi uzsitusi gaisā, vai vienkārši turējās, bet kad gāju uz asinsdonoriem man vienmēr atgādināja - jaunā dāma, jūs esat tieši uz robežas, ja jums paliek slikti, sauciet ātros. Tā arī nekad nepalika slikti. Pēdējā laikā gan nekad to mistisko robežu neesmu pārkāpusi. Dzeru daudz kafijas un dzīvoju uz priekšu, gaļu gan jūtu, ka prasās vairāk, vispār bez tās nejūtos ne ēdusi, ne moža. Dzelzs stāv uz galda, kad atceros - iedzeru. Nezinu, cik tev slikti rādītāji, bet abas manas ģimenes ārstes nekad nav likušas man domāt, ka tā ir vājprātīgā problēma. Tikai ieteica sākt dzert dzelzi, kad domāju par bērniem.