Domas un cerības..

Domas par kaut ko tieši virza un domas īstenošanos. Protams utopiskām vēlmēm nav iemesla piepildīties, bet citām gan.

Man arī bieži vien tā ir, un sajūta ir diez gan nepatīkama, kad jāviļas pašai savāš cerībās. :-/
Bet es kaut kā pati esmu iemācījusi sev uz neko negaidīt un necerēt, jo kamēr pati neko nedarīsi, nekas nenotiks. ;-) Līdz ar to ceru mazāk un daru vairāk, lai vēlmes piepildās. :-)

Gribētos iemācīties tās domas novirzīt, vai vispār nedomāt ne par ko...

Cilvēks nespēj nedomāt. Vienīgais, ka novērst domas ir ar kaut ko aizrauties. Piem, kāds ekstrēms sporta veids. Absolūti tīrs prāts, jo jākoncentrējas vienai lietai.

Ir tāds teiciens - vienmēr gaidi negaidīto. Šajā teicienā, manuprāt, slēpjas dziļa doma.

Ko nozīmē "sacerēties"? Lietas, kas atkarīgas no manis pašas, cenšos darīt pēc labākās sirdsapziņas, tā, lai zinu, ka tas bija labākais, ko varēju izdarīt, tad arī nav jāviļas rezultātā, jo tas ir labākais, kāds ar manām iespējām varēja sanākt. Kas attiecas uz gaidām pret citiem cilvēkiem, tad ir jāapzinās, ka viņiem ir sava dzīve, savi mērķi un vadmotīvi, kas nav pakārtoti tavējiem vai manējiem. Likt visas cerības uz to, ka kāds cits izdarīs A, B vai C un tapēc tava dzīve kļūs foršāka, nav īpaši gudri. Jā, tas var gluži labi notikt un forši, ka tā, bet sēdēt un gaidīt, ka citi cilvēki tavā vietā nokārtos tavu dzīvi, ir bērnišķīgi.

NordicBelle, es domāju, meitene bija domājusi drusku vienkāršāk.
Piemēram - gaidīt ļoti, ļoti kādu notikumu, jau izsapņot, kā tas būs. Un tad vilties, jo ir pavsam savādāk.

Man šķiet, ja cilvēks beidz cerēt un sapņot tad pazūd arī vēlme pilnveidoties vai kaut ko darīt.

Kas attiecas uz sadomāšanos kā būs, kad notiks tā vai cita lieta, pienāks Ziemassvētki vai 3. randiņš, tad esmu iemācījusies, ka ja negaidi neko konkrētu un atbrīvo vietu savā dzīvē pārsteigumiem, tad arī tie īpašie mirkļi notiek. Izbaudi to, kas notiek tagad, nevis 3 nedēļas no vietas izsapņo vienu vakaru, jo beigās būsi palaidusi garām gan tās 3 nedēļas, gan vīlusies, jo šis vakars pilnīgi noteikti nenotiks pēc tava sarakstītā scenārija. Pirmais solis ir, ka tu apzinies, ka tā ir un ka tu vēlies pārtraukt tā darīt. Un tu esi jau tik tālu tikusi, tas ir daudz! Iemācies atlaist, vērot savas domas, nepieķerties fantāzijām. Kāda laba grāmata par meditāciju noteikti noderēs.

Sveika, Steisija2!
Mums ik katram ir savas vēlmes, bet lai viņas piepildīties ar ticēšanu ne vienmēr var līdzēt.Jo ir jāiet uz to ar paša spēkiem..
Ir reizes, kad Tu viss mazākajā brīdī, kad tas varētu, notikt tas piepildām un tikai laikam ejot pats saproti, to jau esmu sasniedzis.

Man palīdzēja viena filma, kuru skatījos pāris gadus atpakaļ!
https://www.youtube.com/watch?v=uxKHkUj__as

Iespējams ir vietas kur kvalitāte atrodama labāka, bet ne kvalitāte šeit ir noteicošas.Bet gan tas ko pasaka! ;)

Biju tiešām mazliet vienkāršāk domājusi ;) Reizēm sadomājos un saceros par tādām lietām, kuras saprotu, ka nevarešu pati īstenot. Piemēram , par darbu saceros / sadomājos., par attiecībām, utt! :(
Bet paldies JUms par Jūsu viedokli.

Filmu apskatīšos, paldies! :)

Uj es šo jau esmu sapratusi. Nedrīkst sacerēties pārāk ļoti - nekad tad nekas nesanāks.

Karty, nu man arī tā liekas, ja mēs par daudz saceramies, tad nekas nepiepildās.