Šobrīd esmu viena- sava stulbuma un naivuma pēc. Stāstu sākšu ar to, ka biju kopā ar skaistu foršu, talantīgu puisi 3 gadus. Sauksim viņu A! Gāja visādi, strīdējāmies, ķīvējāmies, bet mīlējām viens otru, kas bija pats, pats galvenais. Pēdējā gadā viņš pārcēlās uz Rīgu mācīties (mūs sķīra 250km) Kas visu sāka bojāt... Puisis vienmēr bija aizņemts, nebija laika man, sākas nesaskaņas par to, ka vairs neuzklausa mani. Par katru manu problēmu smējās un neuztvēra nopietni. Bet tad, kad satikāmies viss bija pasakā. Smējāmies, gājām vienmēr kaut kur, tākā nekādu strīdu nebūtu bijis. Cik attālums tomēr var visu bojāt. Bet tad parādijās pusis N, kurš bija sen aizmirsts draugs, kas ļoti patika. Sāka rakstīt, zvanīt!Un pie tam ienāca tajā dzīves momentā, kad visvairāk tiecos pēc sajūtām- mīlestības, skaistiem vārdiem, komplimentiem. Puisis A sāka skriet pakaļ, bija neizpratnē, zvanījās. Kad biju Rīgā vienmēr uzzināja, kur esmu, steidza pirkt puķes un satikt! Bet es kas ta man- lepna, rozā brilles uzvilkusi domāju tik par savu „princi”N, kuram par skaistime vārdiem un glaimiem vairs nekā nebija,protams, tikai tagad es to saprotu. Ar laiku pusis A manu sirdi atkaroja. Viss bija tik skaisti. Mēnesi kā pasakā! Atceros gadījumu,kas notika T.c Origo, kad viņam bija jāstrādā, bet man jābrauc prom no Rīgas ar vilcienu uz mājām. 30 min līdz braukšanai, bet man telefons izlādējies. Origo satieku savu draudzeni- šī man saka, tak tikko tevi meklēja pa visu Origo,info centrā kāds bija izziņojis. Es nesapratu. Nu teica- tāda un tāda persona satiekamies lūdzu pie Rimi,A! Protams es to nedzirdēju un kad šo ziņu uzzinājusi pagriezos un viņš jau skrēja man pretī, lai satiktu un apķertu. Tas bija ļoti mīļi un skaisti. Pagāja laiks un pēķšņi viņš mainījās- nevarēja saszvanīt, slēdza ārā telefonu, ignorēja, bet tas notika viss 2 nedēļu laikā- un tad viens zvans un cauri. Vairs ne mīlestības, nekā! Kad parasīju, kas pa vainu, redz N vainīgs, visu izbojāja. Tad ko viņš man skrēja pakaļ... Pēc šī skaistā laika saprata, ka nē?! Nu re, liktenis atspēlējās un arī man nācās ciest. Sāpēja ļoti. Vel tajā dzīves momentā, kad vajadzētu skriet un darīt, jutos paralizēta. Protams, lai nomierinātu sevi uzrakstīju N, bet līdzi skaistiem vārdiem bija arī melošana, nevēlēšanās satikt, izvairīšanās, kompānijās ignorēja. Dubult sāpe man! Ja tikai es mācētu tik ātri nepieķerties! Un tad vienā momentā arī no viņa zvans- zini man vsp sen jau ir cita, es pie viņas braukāju un tt! Nu super! Liktenis vēlreiz atspēlējās man! Bet beigu beigās es nedomāju par N, bet gan par puisi A, ka tik ļoti mīlēju. Kāpēc viņš skrēja pakaļ-lai mani sāpinātu? Es neko nesaprotu un jorojām jūtos paralizēta! Neviens neinteresē. Saucās gribēju justies mīlēta! ha! viena un pamesta. Pie visa vainīga. Sabojāju savas attiecības ar A.Varbūt vēl tagad būtu kopā! Citi saka, aizbrauksi uz Rīgu tāpat būsiet kopā- es jau gribētu, bet viņš- nē!Kategoriksi nē! Bet man sāp! Nu kā lai pie velna aizmirst. Tikai gribēju justies mīlēta!!!
65
