Izšķiršanās un atkal saiešana kopā

bet cik saprotu, tad diezgan biezi ir taa, ka pec kaut kada laika tie cilveki, kas izskiirusies atkal satiekas? vai arii taa nav?

minjons, nu tak nevar pateikt vai tev būs iespēja vai nebūs sabīdīt ar savu bijušo vēlreiz! Dzīvo tālāk un negaidi to beibi!

Minjon, es domāju, Tev vajag nevis statistiku - cik cilvēki saiet kopā pēc šķiršanās, bet cik no viņiem reāli paliek kopā.

Jo cilvēki ļoti bieži vēl kaut ko sadara pēc šķiršanās - abas puses nespēj pierast, ka otra nav, ilgojas .. pat, ja šķiršanās bija nepieciešama.

Tu labāk tiešām paliec viņu nost un padomā pats, vai attiecības tiešām bija ideālas. Godīgi, pats pret sevi. Tev iepriekš to jau ieteica kādā komentārā.

Ja jūs saietu kopā - vai Tu viņai dotu to, ko viņa vēlās? Vai viņa Tev? Dažkārt, kad padomā, var saprast, ka vispār labi vien, ka izšķīrāties un jādzīvo tālāk.

Cilvēki attiecībās viens pie otra pierod. Diemžēl arī tad, ja attiecības ir destruktīvas. Tu esi pieradis pie tās meitenes, tāpēc nespēj iedomāties savu nākotni bez viņas. Bet tas normāli, un tieši tāpēc vēlreiz atgādinu un piekrītu Delilah, ka vajag pabūt ar sevi un pārdomāt visu.

★marsu☆ - tad atliek tikai novēlēt, lai jums viss labi turpinās!;-)

Ja vecis aizlaižās kad sieviete bērnu gaida, es nespētu tādu cienīt :-| phe, lupata ne vīrietis

Lollipop, paldies par laba vēlējumu :-)

Salemana, Tu to man?

Precīzi mans gadījums.

Apprecējāmies diezgan ātri pēc iepazīšanās, gadu nodzīvojām laulībā, tad sākās nesaskaņas, man šķita, ka tas nav tas, ko es gribu, ka tādas attiecības mani smacē, ka viņš mani nospiež. Izšķīrāmies, man bija citas attiecības, viņam arī. Nu un īsumā-vēl pēc vairāk kā gada atkal sagājām kopā un pagājušā vasarā apprecējāmies otrreiz.

Es parasti esmu bijusi tā, kas saku, ka nevajag divreiz uz viena un tā paša grābekļa nevajag kāpt, bet...mēdz būt visādi. :-)

marissa

Cik jums bija gadi, kad pirmo reizi apprecējāties un cik otrajā reizē?

Pirmajā reizē man bija 23, otrajā 26. Vīrs pāris gadus vecāks.
Mums tā problēma ne tik daudz vecumā, kā nespējā saprasties, egoismā, nesavaldībā, ātrā temperamentā.

Arī es nesen izšķīros no sava puiša, es biju iniciatore. Padzīvojos viena, bet tik un tā bieži tikāmies un katru dienu sazvanījāmies. Pēc 2-3 mēnešiem, sagājām atkal kopā. Varu pateikt tikai to, ka nav tā kā bija iepriekš. Šobrīd vispār šķiet, ka viss mūsu attiecībās ir apstājies. Kad bijām šķīrušies, tikāmies biežāk :D Bet nu redzēs, ko dzīve rādīs.
Tev ieteiktu mest mieru un lieki nelolot cerības!

varbūt vēl kāda var pastāstīt par izšķiršanos un atkal kopā būšanas pieredzi?

Vienmēr esmu teikusi, ka, ja vienreiz izšķiras, tad lielākoties, saejot otrreiz atkal kopā, attiecības tikuntā izjūk.

Biju kopā ar puisi gadu un kādus 10 mēnešus, kad jau nācās dzirdēt par to, ka aizejot citur (mācību dēļ) atradīšu citu. Pretojos un teicu, ka tā nebūs. Uzsāku mācības, pāgāja nepilns mēnesis un mēs izšķīrāmies (iniciators bija puisis). Pēc nedēļām divām atkal sagājām kopā. Sākums tāds skaists, protams, viss tāds mīlāks. Bet tad divu gadu jubilejā tiku pamesta otro reizi. Šoreiz pat īpaši nepārdzīvoju. Nejau tāpēc, ka nebija jūtu, bet dēļ tā, ko nodarīja man puisis un kas vilkās kādu pusgadu - krāpšanas, melošanas utt.). Priecājos, ka par to uzzināju un, ka viss ir beidzies.

Tāpēc saku NĒ, zinu, ka grūti, bet nelolo veltas cerības.

Bell,

mērķis nav, lai tagad visi saka, ka viss būs kārtībā, bet vienkārši gribās dzirdēt vairāk stāstu par šo tēmu

minjons,

saprotu. Es izstāstīju savu pieredzi. Arī paziņu lokā ir pāri, kuri ir izšķīrušies un atkal sagājuši kopā. Un neko laimīgi viņi nav. Kādu laiku ir labi, šķiet, ka viss kārtībā, bet to sāpīti jau aizmirst nevar. Tā uzpeld atkal un atkal. Sākas strīdi un pārmetumi. Tā dienu no dienas. Vai ir vērts saglabāt attiecības, kuras vairs nenes prieku un mīlestību, bet kopā tur atmiņas par labajiem laikiem un pieradums - nedomāju vis. Bet vienmēr jau ir izņēmumi.

Bet katram jau tās attiecības citādākas un neviens nevar iekāpt otra jūtu pasaulē.

Domāju, ka Tev šobrīd par to nevajag iespringt. Jācenšas koncentrēties uz sevi. Savu ģimeni, draugiem, hobijiem.

Lai veicas!

Man ir bijusi šāda pieredze. Kopā bijām apmēram 1 gadu. Izšķīrāmies pēc viņa iniciatīvas, jo vēlējās izbaudīt brīvības garšu un patrakot, jo bijām tik tikko sasnieguši 18, bet pēc mēneša atkal sagājām kopā. Viss pēc šķiršanās krasi izmainījās, satuvinājāmies vēl vairāk, kopā pavadījām daudz vairāk laika, plānojām kopīgu nākotni. Iepriekš puisis tāds nebija, prātā bija tikai draugi, pasēdēšanas un ballītes. Pēc kādiem 3 mēnešiem atkal viss atgriezās vecajās sliedēs - atkal piedzeršanās draugu lokā un nebeidzamās ballītes. Apnika, šoreiz es visam liku punktu. Atkal izšķīrāmies. Nepagāja nedēļa, kad sāka rakstīt/zvanīt, ka pietrūkstu, ka vēloties atkal būt kopā, ka mainīšoties. Es toreiz, naiva būdama, noticēju. Pēc laika atkal tas pats, atkal šķīrāmies.
Katra šķiršanās reize mūsu jūtas vienam pret otru padarīja arvien stiprākas, lai cik tas dīvaini nebūtu. Tomēr tam visam līdzi sekoja arvien vairāk kašķu, strīdu u.c. nejauku lietu, kas visu daudzkārt atsvēra.
Kā ir šobrīd? Mēs viens ar otru nerunājam jau kādus 4 gadus, cenšamies izvairīties viens no otra.
Pašreiz uzskatu, ka mana lielākā kļūda bija censties atgriezt atpakaļ puisi pēc 1. šķiršanās reizes. Ja cilvēkam ir vēlme vai nu pēc brīvības, pēc cita cilvēka utt., tad tā arī paliks.

varbūt vēl kāds vai kāda var padalīties pieredzē?

Man ir pieredze. Bijām kopā laikam 8 gadus, tad pašķīrāmies uz vairākiem mēnešiem, tad atkal sagājām kopā, sekoja bildinājums, apprecējāmies un tagad viss ir labāk kā jebkad ir bijis (l)
Tā, kā iespējams ir viss, vajadzīga stipra mīlestība ( mums abiem tā bija pirmā un vienīgā ), un liela vēlme ABIEM būt kopā. Mums ir izdevies mainīt gandrīz visu, kas neapmierināja vienam otrā tajā brīdī, kad pašķīrāmies. Cilvēki mainās, ja vien to patiesi vēlās.
Jāsaka gan, ka mēs ļoti jauni sagājām kopā un nav brīnums, ka attiecības palaidām pašplūsmā, tagad esam paaugušies un tāpēc arī viss ir mainījies, jo abi saprotam, kas ir jādara, lai attiecības būtu veiksmīgas un abi justos laimīgi. Tagad vien varu pasmieties par savu jaunības egoismu, uzprāgšanu katrās mazākajās domstarpībās, histērijām un lielo aizvainojumu par katru sīkumu :D Vienkārši jāiemācās skaitīt līdz 10, nepateikt neko lieku, aizvainojošu, un pēc tam mierīgi izrunāties un atrast kompromisu. Tādā veidā var dzīvot mierīgi, bez kašķiem. Tad vēl papildus vajag atrast kopīgas intereses, nodarbes, ieviest kopīgas tradīcijas, kas satuvina. Atrast stundu dienā kaut vienkārši sarunām. Mūsdienās cilvēki vairs nemāk sarunāties. Bet es nespēju iedomāties, kā tas ir, kad divi tuvākie cilvēki labāk sēž pie datora/ TV, nevis sarunājas. Tas taču ļoti atsvešina un tad arī sākās visas nebūšanas. Tā kā manu attiecību laimes atslēga ir mierīga problēmu risināšana + sarunas + dažādi sīkumi ikdienā viens otra iepriecināšanai + kopīgas intereses / tradīcijas / nodarbes + protams arī patiesa mīlestība kā dēļ censties :)

kampanella

tajaa laikaa kad nebijaat kopaa, jums bija vel kadas attieciibas?

Piekritīšu, ka viss beidzas negatīvi. Man arī bija puisis - kopā bijā 3 gadus, tad sākās nesaskaņas, izšķīrāmies. Lai gan sagājām kopā un nomocījām kopumā vēl 3 gadus, kopumā 6, tomēr nekas nesanāca - katram pārāk daudz aizvainojuma utt. Pat tagad pat esot jaunās attiecībās tā iepriekšējā mīlestība atstājusi dziļas rētas sirdī un lai gan mīlējām viens otru un garīgi saderējām visur, tomēr fiziski to īstenot neizdevās. Tagad vēl pēc 2 gadiem vēljoprojām domāju par viņu, tomēr saprotu, ka tas nav iespējams..;-)