Ļoti gaidu to brīdi, kad no rīta pamodīšos izgulējusies, nakts murgu neizmocīta, bez iepriekšējā vakarā saraudātām acīm, bez neprātīgajām domām, bez jebkādām jūtām pret to cilvēku, kas neviļus man kļuva tik dārgs.gribu tikai saglabāt atmiņas, kas ir neticami skaistas, vienreizējas un pieder tikai mums abiem. Visvairāk sāp, ka ļāvu viņam spēlēties ar mani, bet man šķita, ka esmu stipra, spēcīga, ka stāvēšu tam pāri ar lepnu paceltu galvu. Ha, atlika viņam mam ieskatītis acīs un es jau zināju, ka viss sākas no gala.. Un mani mierā neliek doma - varbūt uzrakstīt viņam, ka gribu satikties? Jo zinu, ka varēšu tālāk dzīvot tikai tad kad zināšu, kāpēc viņš tā ar mani izgājās? Man vajag atbildi!
Darbā tik ļoti karsts, dienvidū temepratūra pāri 30 grādiem, mežā milzonīgs karstums, nātres sakoda mani, dunduri papilnam, necaurejamas avenes, bet laikam esmu nonākusi tik tālu, ka sāpes man ir nepieciešamas, jo viskaz nav jādomā par to, ko darīt ar savu dzīvi :)