Pati par savu eksistenci sāku rūpēties no 16 gadu vecuma, kad palika 18, tad gandrīz pilnībā. Vecāki labākajā gadījumā nopirka apavus un ziemas apģērbu.
Piekrītu, ka pārāk agra patstāvība sabojā cilvēku. Ja cilvēkam ir bijusi izvēle starp to, lai dzīvošanu studiju laikā nodrošina vecāki vai arī cīnīties pašam, tas ir citādāk. Jo tomēr ir tā drošības sajūta, ka ja nu gadās s**i, tad vecāki izlīdzēs.
Manā gadījumā man neviens neprasīja, bija pašai jācīnās un jasitās ar minimālu vecāku atbalstu. Nenoliegšu, ka esmu neiecietīga pret tiem, kurus studiju laikā uztur vecāki, uzskatu viņus par slaistiem un liekēžiem. Tomēr atzīstu, ka patiesībā man vienkārši ir skaudība, ka cits var izbaudīt jaunību, kārtīgi mācīties, ballēties utt., bet man tajā laikā bija jāstrādā, jo citādāk nebūs ko ēst.
Tomēr tam ir arī savi plusi, pabeidzot studijas man jau bija pieredze un saprašana, kas ir darbs un kā nauda ir jānopelna. Biju iemācījusies, ka naudas ir tik daudz, cik nopelna, ka neviens neko nedāvinās, līdz ar to nācās apgūt arī budžeta plānošanu, lai nedēļu pirms algas nav roltoni jāgrauž. Zinu jauniešus, kas 23 gadu vecumā domā, ka mammai nauda kokos aug un pēc tam mistiskā ceļā pārvietojas uz viņa bankas kontu.