Par to kas uz sirds, kas galvā...= par visu un neko.

Cilvēki sola, precās, dzīvo, mīl - bet es tam visam neticu, neticu pasakām ar laimīgām beigām, neticu vīriešiem, pēdējā laikā neesmu satikusi un redzējusi vīrieti, kurš ir šī īstā vārda cienīgs. Tas ļoti apbēdina. Mīlestību piekāš, cieņu pazaudē... un sieviete pie vainas, nodr***u dvēseli.

Kaut arī teici, ka nevajag komentēt, nevarēju neuzrakstīt neko... Neuztraucies, neesi tāda vienīgā. Nezinu gan cik Tev gadu, bet es sevi mierinu ar domu, ka vēl esmu jauna, viss labākais tikai priekšā. Laikam tomēr ticu laimīgām beigām? Vai vismaz attiecībām, kuras skaisti beidzas, nevis cilvēki tiekas, lai viens otru izmantotu, katram savs plāns. Un es nekad neesmu satikusi vārda vīrietis cienīgu vīrieti. Drūmāku ainu rada arī tas, ka manām radiniecēm - mammai, vecmāmiņai ir bijušas neveiksmīgas attiecības. Vienmēr beidzies viss ar šķiršanos. Nekādu laimīgu beigu. Nu labi, tā mamma un vecmāmiņa... bet pat mammas māsa(jauna, seksīga sieviete) atkal pašlaik viena, neskaitāmas neveiksmīgas attiecības piedzīvojusi. Tad nu man citreiz liekas, ka tas bez maz vai kāds dzimtas lāsts. :D Bet dažreiz domāju - nu i... ja man nebūs lemts tas īstais un vienīgais, varbūt iemīlēšu dzīvi vienatnē? Jebkurā gadījumā - būs labi, radīšu reiz prieku un mieru! Tam ticu.

~ Pāris gadus liekas man ir tikai 2 varianti:
1)Man neviens neinteresē kā vīrietis un uz visiem skatos ar neticību un nicinājumu vispār uz vīrieti kā sugu :D
2)Kad jau dusmas pārgājušas un pagājis laiciņš, vīrieti tik ļoti vairs nenīstu, lai neielaistos pat ilgākā sarunā, esmu gatava tikties ar kādu. Un tas, kurš uzradīsies pēkšņi un liksies "kumoss, ko nevajadzētu laist garām" kā likums noteikti būs kāds, kurš vai nu ir aizņemts un lieliski pratīs izlikties, ka ir brīvs puisis meklējumos vai nu babņiks, kurš puspasauli jau "redzējis":D Šobrīd esmu 1. stadijā8-):-D

Šodien liels riebums pret visu. Lai ko es darītu - iznākums ir slikts. Vienmēr būšu es sliktā un manis dēļ vienmēr būs slikti. Kādēļ kādreiz nevar būt tā, ka abi ir vainīgi? Kādēļ man ir jāklausās pārmetumi? Ja es esmu sliktā, kam tad mani vajag?

Kerija_, paldies par mierinājumu. Vecums man jau pietiekošs - skatos apkārt precās, dzemdē... un es skatos un domāju - "Nu, cik ilgi izvilksiet?"
No sava skatu punkta pat te publiski komentēt negribās. Vien to, ka cilvēki ir egoisti... es tajā skaitā.
Ja vēlies, droši vari pasūdzēties privāti :D

Man arī kaut kāda emocionālā melnā strīpa. Viss apbēdina, viss saraudina. Visur meklēju kaut kādas problēmas, nepilnības, lietas, kas neapmierina. Mājās visur meklēju problēmas un visi skatās uz mani ar greizu aci, jo viss taču ir labi patiesībā. Bet nē, es visu laiku kaut ko pinkšķu un vaidu, čīkstu un pīkstu. Nu kas tas ir?
Cīnos pati ar sevi, jo apzinos, ka šitā raudāšana visa ir pilnīgi lieka un tad vēl sajūtos vainīga par to, ka esmu bēdīga un visiem besīju tāpēc. :D
Kāpēc tā varētu būt un kā tikt galā ar pārlieku lielo emocionalitāti?

Varbūt trakais karstums iespaido emocionālo stāvokli? :D

Man ar nepāriet vilšanās sajūta, kādu man vīrs sagādāja. Vispār viņam nav ne vainas, bet man besī, ka viņš neiedomājas, ka skatīies uz ballīti no malas vienai nav tik sajūsminoši kā varētu domāt. Vakar vīlos, jo viņš turpināja būt ballītes epicentrā - kāzu otrā diena, pirts, alus, visi ālējas un lec dīķī, bet neiedomājās, ka mani atstājis vienu. Tā kā esmu stāvoklī nevaru iet pirtī un ālēties pa ūdeni (ar to es nedomāju peldēšanos :D ) un visur izskriet visiem līdzi, tad jutos riktīgi pamesta, jo nebija mani draugi kas precējās līdz ar to nezināma kompānija, jo visi kopīgie draugi varēja dauzīties utt. Un pēc tam vīriņš uztaisa lielas acis un nesaprot kāpēc man nepatīk stundām vienai pašai tusēt. Ehh.

Galva pārkarsusi varbūt, errori metas :D

bet neiedomājās, ka mani atstājis vienu.

Man šķiet, ka vīriešiem tas ir diezgan raksturīgi: neaizdomāties, ka otrajām pusītēm nereti ir grūti iejusties kompānijā un sarūgtina tā neērtā sajūta, kad nav īsti par ko runāt ar pārējiem, bet otrā pusīte tikmēr ļoti labi pavada laiku un priecājas uz nebēdu, pat neaizdomādamies, ka otram nav tik viegli. Pat ja tas nav apzināti, tomēr sanāk nepatīkami.
Mani arī mēdz aizmirst :D

Try, toč galva met kkādu erroru :D varbūt šādā reizē līdz tumšā šokolāde-mani tas uzlādē. Laikam tā var dabūt to labo hormonu devu, kad atkal var justies cilvēcīgi :D

Varbūt būs jāpamēģina, īsti neesmu šokolādes ēdājs liels, bet nav mēģināts- varbūt, ka palīdz. Tad es vēl esmu domājusi izraudāties nu tik daudz un ilgi, ka vairāk negribēsies :D Tā vienu vakaru pa riktīgo izčīkstēties, izsūdzēties un vainot visu pasauli savās problēmas, varbūt nākamjā dienā vairāk negribēsies to darīt :D

Gribēju visus sakarus pārraut nesanāk, gribas pat vel vairāk runāties ar viņu un dzirdēt viņa balsi ....bĻāviens dusmas uz sevi...

Abi saprotam , ka nederam viens,otram, sarakstīju šim visādas riebeklības ,lai mani liktu mierā, visu negatīvo kas šim piemīt , bet vienalga grib runāt ar mani kā paziņa kaut vai...

Ja vel tuvāk šo pielaidīšu klāt ,cauri man būs , viņš kā žurka lien pie manis, manā sirdī iekšā.