Sveikas meitenes, esmu apjukusi un īgna :-D Reiz kaut kur no kādas latviešu psiholoģes dzirdēju, ka vīrietim viņa tuvākajam cilvēkam ir jābūt sievai, nevis bērnam, ka tā esot pareizi, un teorētiski ja dalītu ģimeni pa vietām, tad sieva 1. vietā un bērns 2.vietā, jo sieva ir tieši tā, ar kuru tu (vīrietis) radi to bērnu, un sieva ir tā, kas vienmēr blakus, bet bērns ir tas, kas sekos tālāk pēc jums, radies no jūsu saskaņas. Tad nu es pajautāju savam puisim... Ja mēs apprecētos un mums piedzimtu bērns, kas tev būtu svarīgāks, es vai bērns? Uz ko viņš atbildēja, ka bērns. Jo bērnam esot jādod viss tas labākais, bērnam jāatdod viss pēdējais, bet tu esi tikai sieva. Tad es ļoti saskumu un sajutos greizsirdīga uz mūsu neesošo bērnu :-D klau, vai tā jābūt? Vai tiešām es būšu viņam vissvarīgākā tikai līdz bērna dzimšanai, un pēc tam... tikai kā mājsaimniece? Man ļoti sāp šis jautājums jo tiešām gribētu ar viņu precēties un veidot ģimeni, bet man vajag vīrieti kurš mani cienīs un sauks par vismīļāko, nevis tikai lai es būtu viņa bērnu māte.
Tās, kurām ir bērni- kā mainijās jūsu vīru attieksme pret jums pēc dzemdībām? Vai pārdzīvojot visas tās grūtniecības problēmas un dzemdību sāpes, vīrs nesāka uz jums skatīties citādāk- vairāk ar cieņu? Vai jums nav bijusi sajūta, ka vīrietis savu bērnu mīl vairāk kā jūs?
326
