Labvakar, mīļie lasītāji!
Vēlējos izkratīt sirdi saistībā ar gadījumu, kas mani nomāc visus 16 dzīves gadus. Piedzimu 1998. gadā drēgnā rudens rīta Bulduru slimnīcas (tagadējās Jūrmalas slimnīcas) Dzemdību nodaļā, kas nesen , cik lasīju, atzīta par vecākiem ar bērniem draudzīgāko... Māte - žurnāliste, šobrīd ir viena no vadošajām sporta tūrisma speciālistēm Latvijā, tēvs - izbijis policists, vēlāk datortīklu administrators, šobrīd ir viena no Kurzemes reģiona vadošajiem IT uzņēmumiem valdes loceklis. Māte ar tēvu izšķīrās jau, pirms es piedzimu, tā kā viņam esot bijusi nosliece uz naudas šķērdēšanu un azartspēlēm, un visu bērnību pavadīju vecmāmiņas mājā (kur dzīvoja arī mana māte), kurai bija raksturīgi mani sist, pazemot, iedvest vainas un nepilnības apziņu, katru dienu draudēja iespundēt trakonamā. Dzemdības bija novēlotas, un diemžēl, kad tuvojās dzemdības, kam bija jānotiek septembra sākumā, tika pieļauta nopietna dzemdību speciālistu kļūda, tā kā māte bioloģiski nespēja dzemdēt organisma anomāliju dēļ, tas ir, to var darīt tikai ķeizargrieziena ceļā, bet, tā kā tajā laikā medicīnā pastāvēja uzskats, ka sievietei ar redzes traucējumiem esot kaitīgi taisīt ķeizargriezienu, viņai tika diezgan rupji paziņots – „Māmiņ, varat vien tecēt prom, jo jums būs jādzemdē pašai mājas apstākļos...” Tā kā māte naivi uzticējās ārstiem un neveiksmīgi centās dzemdēt, cik vien varēja, līdz pēc trim nedēļām vairs nespēja izturēt, un 22. septembrī tika nogādāta dzemdību klīnikā... Tad arī tika pieņemts spontāns un, jāsaka, nosacīti pareizs lēmums taisīt ķeizargriezienu... Tas tika izdarīts, un, cik vecāki stāsta, piedzimu nekustīgs un neelpojošs. Organismā trūka skābekļa, un ārsti gandrīz stundu cīnījās, lai es beidzot sāktu kaut elpot. Kā māte smejas, sākot no dzimšanas brīža līdz gada vecumam biju tik kluss un mierīgs, neviena kliedziena nebija, vienkārši priekšzīmīgs... Sākot jau ar gada vecumu sākās tobrīd neskaidra cēloņa uzvedības problēmas un nosliece uz agresivitāti, tika lūgts kristāmūdens pat mūsu ģimenes mācītājam, kas nu ir miris un kas diemžēl neko nedeva. Tas turpinājās arī bērnudārza gados, un, tā kā biju pat pārāk atšķirīgs, grupiņas biedri bieži izsmēja un izstūma... Tika pat lūgta palīdzība Jūrmalas skolu psiholoģiskās palīdzības centra speciālistei Daudes kundzei, kura arī, pastāvīgi novērojot, nesaprata, kas man īsti ir par vainu. Neziņa turpinājās līdz pat septiņu gadu vecumam, līdz otrajā mācību nedēļā Jūrmalas sākumskolā „Atvase” māte kopā ar mani tika izsaukta uz sarunu pie skolas direktores Vīnbergas kundzes, kura arī striktā balsī teica: „Mēs nevarēsim izglītot jūsu dēlu šajā skolā, tiklīdz nebūsiet vērsušies pie ārstiem.” Skolā formāli skaitījos, ka mācos, un saņēmu krīžu centra pakalpojumu Dzintaru neirožu klīnikā, kur arī psihologi saprata un manai mātei teica – „Tā diemžēl ir psihiatriska vaina, un jūsu dēlam ir jāturpina ārstēšanās psihoneiroloģiskajā slimnīcā.” Ar ātrās neatliekamās palīdzības mašīnu tiku pārvests pa taisno uz bērnu klīniskās slimnīcas „Gaiļezers” psihiatrijas nodaļu, kur pēc piecu nedēļu stacionārās ārstēšanas kursa tika uzstādīta oficiāla diagnoze – šizofrēnija ar pieaugošu, viļņveidīgu un recidivālu simptomātiku. Mātei zuda cerības, ka reiz spēšu mācīties, kaut ko dzīvē sasniegt, un, pateicoties labsirdīgas skolotājas, ar kuru reiz dziedāja korī, palīdzībai, turpināju mācību gaitas vispārizglītojošā skolā, tas ir, Vaivaru pamatskolā. Arī, mācoties Vaivaros, bija pastāvīgas problēmas ar uzvedību, lai arī sekmes bija labas, turpinājās psihiatriska ārstēšana vairāku gadu garumā, ik pa laikam mani sūtīja uz novērošanu Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā pie vienas no valsts labākajām bērnu psihiatrēm, tas ir, dakteres Ludmilas Zilbermanes, tiku atzīts par bērnu invalīdu (un šis statuss ir joprojām), pamatskolas laikā kopā tika sauktas trīs pedagoģiski medicīniskās komisijas sēdes, viena – 2. klasē ar lēmumu turpināt apmācību pēc vispārizglītojošās programmas ierastajā mācību vidē, otra - 6. klasē ar lēmumu turpināt apmācīt pēc vispārizglītojošās programmas, bet ar nosacījumu, ka izglītošana tiek turpināta individuālas apmācības apstākļos, trešā – 7. klasē ar lēmumu turpināt apmācību pēc speciālas pamatizglītības programmas jauniešiem ar mācību grūtībām, turpinot mācības ierastajā mācību vidē, tas ir, vispārizglītojošā skolā, nosakot palīdzību vienīgi matemātikā, tā kā tas ilgu laiku bija vienīgais priekšmets, kur ne pārāk eksaktas domāšanas dēļ man bija nesekmīgi vērtējumi (lai arī sekmju līmenis palika tas pats un šī programma reāli neko nemainīja, vienīgi 9. klasē matemātikas eksāmens tika kārtots atsevišķā telpā)... Psihoneiroloģiskajā slimnīcā pavadīto laiku atceros kā murgu – restoti logi, visas durvis, pat palātas un tualetes – slēgtas, bez roktura, ieiet var tikai personāla pavadībā, vienā tualetē 5-7 podi, nepārtraukti medmāsu un aukļu pazemojumi un kliegšana. Arī „Vaivaru gados” biju spiests pieciest izsmiešanu un apvainojumus no klasesbiedru puses saistībā ar veselības problēmām, ko arī skolotājiem bija raksturīgi stundās pieminēt. Ilgu laiku man nebija īstu draugu, līdz 6. klasē sadraudzējos ar vienu jaunu klasesbiedru, ar kuru esam labākie draugi vēl tagad, kad jau pamatskola pabeigta, un vēl šobrīd gandrīz katru nedēļu satiekamies un ik dienu uzturam kontaktus (gan telefoniski, gan ar sociālo tīklu palīdzību). Viņu var tiešām saukt par cilvēku, kura klātbūtnē var domāt skaļi, un viņš mani sapratīs vienmēr (nekad neaprunā, nepazemo, nepārspīlē, neapskauž, vienmēr pozitīvs, pacietīgs). Pamatskolas pēdējās klasēs izmainījos krietni – kļuvu daudz morāli nobriedušāks, nosvērtāks, komunikablāks, vairākkārt piedalījos mācību konkursos un olimpiādēs, divus gadus pēc kārtas arī Latvijas Televīzijas erudīcijas spēlē „Gudrs, vēl gudrāks,” kur vienu gadu ar krietnu punktu pārsvaru pēdējā kārtā uzvarēju tā atlases spēlē pirms fināla. Tagad, kad esmu jau iesēdies vidusskolas solā, skaidri zinu, ko dzīvē vēlos un ceļi mani ir aizveduši uz vienu no labākajām skolām pilsētā, tas ir, Jūrmalas Valsts ģimnāziju, bērnība šķiet izdzisusi kā ļauns murgs, tagad strādāju divos darbos, tostarp arī vienā ziņu portālā par tulkotāju, tā kā daudz ceļoju, līdz ar to man ir vienmēr padevušās svešvalodas, bet daudzas sekas ir palikušas – zemais pašvērtējums, kas bieži izpaužas kā žēlošanās un runāšana kā 40-gadīgai, depresīvai sievietei, slimīga tieksme pēc citu, īpaši pretējā dzimuma, uzmanības, mīlestības, dīvaini smieklīga uzvedība. Dīvainā kārtā neviens pat vairs nemana, ka man būtu kādas mentālas problēmas. Joprojām dzīvoju vecmāmiņas dzīvoklī, lai arī esmu vairākkārt mēģinājis ar māti runāt par mūsu abu izvākšanos, kas diemžēl ir nesekmīgi, pieciešu vecmāmiņas draudus, pazemojumus un smago roku... Lai arī dažkārt pats brīnos, kā visu to varēju izturēt, un, var teikt, „aizdzīt nebūtībā,” joprojām mokos ar vieglu aizkaitināmību, vainas apziņu un neziņu, kas notiks tālāk. Gan jau arī tas pāries, un viss būs „čikeniekā.”