Pareizās izvēles un kļūdas, pārdomas...

Hm, es, laikam, vairāk daru un mazāk par tādām lietām domāju. Respektīvi, domāju uz priekšu, ne atpakaļ. Ja kaut kas neizdodas - oh, well, drusku pagruzīties, protams, ir veselīgi, bet izmainīt jau tāpāt neko nevar.

Nav iespējams visu izdarīt pareizi pat zinot, kas ir tas P A R E I Z I un nepareizi. Tikai mācoties no pagātnes kļūdām ir iespējams nošķirt un mācīties dzīvot saskaņā ar saviem uzskatiem un lēmumu sekām.

Es laikam ļoti daudz ko mainītu! Neuzskatu, ka esmu pieļāvusi kļūdas, be esmu bijusi pārāk bailīga...Pārāk daudz domājusi un analizējusi....

Laikam jāsaka, ka savas dzīves izvēles (runājot par nozīmīgām lietām, nevis to, kādu kleitu pirkt un kādus makaronus ēst) nenožēloju. Ir bijušas lietas, kas lika justies nepatīkami, ir bijuši diezgan smagi dzīves periodi, bet ja es nebūtu to piedzīvojusi, es neatrastos tur, kur atrodos šobrīd. Un esmu ļoti, ļoti apmierināta ar savu šī brīža situāciju un tuvākās nākotnes plānotajiem notikumiem, tāpēc nav iemeslu kritizēt savas izvēles.

Protams, ka ir situācijas, kuras es vēlētos pamainīt, ir sarunas, kurās es noteikti ar tagadējo prātu būtu teikusi pavisam ko citu, bet nekas no tā šobrīd vairs nav svarīgs, tikai tik, cik pašas kauns par kādreizējo muļķību.

Ir tikai viena lieta, ko nožēloju, un tā ir nepienācīga rūpēšanās par veselību. Pusaudžu gados bija tāds periods, kad viss vienalga, par savu veselību neuztraucos, nedomāju un nerūpējos, un pēc tam bija krietni grūtāk tikt galā ar problēmām. Par to gan kauns un mācība pamatīga.

Es uzskatu un dzīvoju pēc principa, ka nav pareizu vai nepareizu izvēļu. Ir vienkārši lēmumi, kurus mēs pieņemam tieši tādus, jo konkrētajā situācijā un apstākļos mums tas ir bijis pašiem sev izdevīgāk..vienā vai otrā mērā.

Tikai mācoties no pagātnes kļūdām ir iespējams nošķirt un mācīties dzīvot saskaņā ar saviem uzskatiem un lēmumu sekām.

Nu jā, bet man liekas, ka pagātnes kļūdas jāprot atzīt, lai turpmāk varētu mācīties no tām. Es piemēram visvairāk nožēloju 2 lietas - 1-ka nenokārtoju auto tiesības 2-ka vidusskolā neturpināju mācīties krievu val. Būtu reāli noderīgi šobrīd! Ko noteikti nenožēloju? Ka beidzu klausīties tajā, ko man saka radinieki un sāku darīt ko pati vēlos un joprojām neklausos viņu pārmetumos! Un, ka nevienu(vīrieti), kurš aizgājis vai kuru kādu iemeslu dēļ esmu atstājusi atpakaļ neesmu "aicinājusi" vai "ņēmusi". Ja pirmajā reizē nonācām līdz robežai, kad nevajag, tad arī 2. un 3. gala scenārijs būtu tāds pats. Nav vērts.

Kā vajadzēja darīt.. vislabāk mācēšu pateikt vecumdienās :D

Protams, šo to darītu savādāk ar šodienas prātu.. tomēr katra to laiku izvēle kaut kādā mērā ietekmēja manu personību un tālāko notikumu gaitu dzīvē.. Tā kā šobrīd jūtos harmoniski, grēks būtu sūdzēties :)

ir sarunas, kurās es noteikti ar tagadējo prātu būtu teikusi pavisam ko citu

šis man ir aktuāli šobrīd. saprotu, ka ir attiecības, kas nedaudz ir sačakarētas tāpēc, ka ir bijuši brīži un vairs netur nervi un ir par daudz pateikts. Ar tagadējo prātu būtu daudzas lietas citādāk, bet tā, ka kaut ko nožēlotu, nevaru teikt.

Es piemēram visvairāk nožēloju 2 lietas - 1-ka nenokārtoju auto tiesības 2-ka vidusskolā neturpināju mācīties krievu val. Būtu reāli noderīgi šobrīd!

Bet kas tur tik ļoti jānožēlo? Abas tās lietas var nokārtot jebkurā laikā, tas nav nekas neizmaināms, neatgriežams vai neizdarāms.

Tādas lietas gan mani neuztrauc. Man arī tā ir bijis, vienu laiku ļoti vēlējos spēlēt klavieres un dusmojos uz sevi par to, ka pusaudžu gados pametu mūzikas skolu un klavierspēli vairāk neapguvu, bet tagad padomājot - nu kas tur ko pārdzīvot? Kad tiešām sagribēsies, dabūšu klavieres, privātskolotāju un mācīšos, ja reiz tas sagādās prieku! :D

Bet kas tur tik ļoti jānožēlo? Abas tās lietas var nokārtot jebkurā laikā, tas nav nekas neizmaināms, neatgriežams vai neizdarāms.

+++
Es vēl saprastu, ja nožēlotu notirgotu nieri vai ko citu neatgriezenisu :) Valodu iemācīties un tiesības nokārtot vienmēr paspēsi izdarīt, ja būs neatlaidīga vēlme :)

Ir viena lieta, ko ļoti nožēloju, bet nu jau kādu laiku esmu saņēmusi visus savus spēkus un cīnos, lai to vērstu par labu.. :-/

Pagaidām nav nekas tāds, ko es nožēlotu. Kaut gan ir bijis grūti, ir arī bijis ļoti, ļoti grūti, bet savā ziņā man ir prieks, ka tas viss ir noticis. Cenšos riskēt, cenšos izmantot visas iespējas, kuras man tiek dotas un ceru, ka arī nākotnē nekad man nenāksies neko nožēlot.

Es vados pēc šī te - "Nevajag nožēlot to, ko nevar labot".

Tomēr, ja tā atskatās uz to, kas man līdz šim bijis - es arī nenožēloju pilnīgi neko! Vienīgi ir lietas, ko tagad darītu savādāk, bet tā nav nožēlošana. Viss, kas bijis, ir mani savā ziņā norūdījis, licis paskatīties savādāk gan uz sevi, gan citiem apkārt un man tas ir ieguvums.

Bet kas tur tik ļoti jānožēlo? Abas tās lietas var nokārtot jebkurā laikā, tas nav nekas neizmaināms, neatgriežams vai neizdarāms.

Jā, protams, ka varēt var visu, tomēr toreiz bija citas iespējas. Toreiz auto kursi bija stipri lētāki, it sevišķi man. No savas kabatas nebūtu nekas toreiz jāmaksā, vajadzēja tikai nečīkstēt un turpināt - iet , kamēr noliktu! Par krievu valodu - tās vietā sāku apgūt vācu val., neko jēdzīgu jau arī īpaši neiemācījos, apgramstīti pamati tikai un domāju, ka ar šo valodu man arī nebūs nekādas īpašās saistības tuvākajā laikā, bet krievu valodas zināšanas ļoti trūkst! Nu žēl šobrīd būtu lieki tērēt naudu, savas jaunības muļķīgo izvēļu dēļ!

Bet kas tur tik ļoti

Ne jau tik ļoti .:) Protams, tas nav nekas dēļ kā raudāt vai trakot, bet tomēr - nu muļķīgi un par prātīgu rīcību to ar šodienas loģiku nenosaukšu!