Nedz Jobs, nedz bagātību mantojošie consumerism ideoloģijas pārstāvji nav atbilstošs atspoguļotājs visai klasei. Abi ir galējības. Realitāte ir kaut kur pa vidu. Skaidrs, ka finansiālus panākumus guvuši cilvēki saprot, ka ilgtermiņā investīcijas nevis patēriņš silda ekonomiku, jo patēriņa cikls ir lagging (ar nobīdi). Līdz ar to patēriņa pieaugums norāda, ka ekonomika ir labākā situācijā kā bija iepriekš, bet nebūt nenozīmē, ka tā turpinās augt, patiesībā pat var radīt pretēju efektu, jo veicina inflāciju. No otras puses, sagaidītu, ka šāds cilvēks apzinās, ka ~70% no IKP virza patēriņš, tātad loma tam ir, un nebūt maza. Ekonomikā nekas nav akmenī kalts – visam ir divas puses, tādēļ arī ir tik bezjēdzīgi runāt par šo abstrakto „zinātni”.
Kas attiecas uz zīmoliem in general – daudziem tos nevajag (kvalitāte ir laba, bet value-for-money tiešā veidā neatmaksājas), taču tam ir tāds termins kā intangible value – ir sabiedrības grupas/vietas/loki, kur vienkārši to vajag, lai varētu iekļauties, punkts! Visi no mums nav Steve Jobs, kam vārds iet pa priekšu. 99.9% arī šo bagāto cilvēku ir pienākums sekot zināmām ētikas un kultūras normām. Savulaik Londonā kolēģis, kuram ļoti nepatika, ka divreiz mēnesi pēc draudzenes iniciatīvas jāapmeklē opera, man skaidroja – būtiski augstāks ienākumu līmenis Tev par pienākumu uzliek demonstrēt izsmalcinātāku dzīvesveidu, grozies kā gribi.
Un kopumā komentārs par hobijiem arī parāda kopsaucēju. Tas ir tuvu patiesībai, turklāt visās ienākumu grupās; vismaz, manuprāt.