Sapņu profesija

Par sevi varu teikt, ka iepriekš biju nolēmusi kļūt par juristi, tagad domas mainījušās un virzīšos uz psiholoģijas pusi, lai nākotnē uz jautājumu ''Par ko tu strādā?'' varētu atbildēt ''Par klīnisko psiholoģi'' (l) Bet man vēl tāls ceļš līdz tam ejams.. :D

Man pusaudžu gados ļoti saistīja kriminālistika, patika visādi drausmīgi notikumi (lasīt, redzēt, zināt un aizdomāties), bet par profesiju izdomāju tikai ap gadiem 19it. Sapratu, ka žurnālistika vai jurisprudence. Izvēlējos otro un ne mirkli neesmu nožēlojusi izvēli.
Zināju, ka profesija nav viegla, bet tā TIK ļoti raksturo mani, ka neko citu pat iedomāties nevaru. Vēl gribētos būt par darbu vadītāju, bet, ņemot vērā, ka divas reizes man šāda iespēja tika, sapratu, ka nemāku deleģēt, visā iesaistos arī pati, ne tikai ar padomiem, bet arī fiziski. Es vienkārši ticu savai darba atdevei, nepaļaujoties uz citiem. Tas īsti nepiedien vadītājiem.
Par jurisprudenci.. Tā ir profesija, kur sieviete sevi mazlietiņ pazaudē.

Man vienas konkreetas profesijas nav, bet kaadreiz domaajusi esmu par profesijaam, kuraas taapat nekad nestraadaashu - ugunsdzeeseeja, glaabeeja, policiste, arii psihologje.

Berniba manas sapnu profesijas bija pardeveja un skolotaja- diezgan prieciga esmu, ka tas nav manas profesijas :D

Bet ja nopietnak, nav man bijusi sapnu profesija.

Bērnībā man bija vairāki sapņu darbu, bet viens no viskārotākajiem bija apģērbu dizainere. Sanāca tā, ka darbojos modē, bet ne kā dizainere! :-P

Sylph, tīri intereses pēc - kāpēc nekad nestrādātu par psiholoģi?

Es gribētu būt rakstniece - ikdienā sēdēt mazā, omulīgā bēniņu istabiņā, kūpināt cigaretes, dzert vīnu un rakstīt. Eh, diemžēl, kā darbs tas mūsu valstī nav iedomājams, tāpēc šis sapnis palicis tikai hobija līmenī. Strādāju sfērā, kura nav mana sirdslieta un reizēm aizdomājos par to, cik skumīgi tā nodzīvot dzīvi - strādāt tikai tāpēc, lai saņemtu labu naudu, taču to, ko patiesi mīli darīt, atstāt tikai brīviem vakariem.

Psihologa darbs lielaa meeraa saistiits ar cilveeku negaacijaam un probleemaam. Es to visu ljoti njemtu pie sirds, taa kaa parasti iedziljinos cilveeku probleemaas. Nespeetu noshkjirt darbu no maajaam, visu laiku to nestu sev liidz un tas nav labi.

Ļoti,ļoti, ļoti ilgi gribēju būt stiliste. Tas bija mans lielais sapnis apzinātā vecumā(nu, pēc bērnības fantāzijām, kā es būšu policiste, aktrise, pārdevēja utt). Nekļuvu. Tas bija skaists sapnis, kurš netika piepildīts un kuram šobrīd ir notecējis derīguma termiņš.

Bērnības sapnis kaut kāda iemesla dēļ bija kļūt par tulkotāju. Tikai nesen, kad man šo jautājumu uzdeva, sapratu, ka jā, ir izpildīts.

Bērnībā bija sapnis kļūt par lidmašīnas piloti. Šis sapnis saglabājās arī pusaudžu gados, tikai sāku uz to skatīties reālistiskāk, kļūt par piloti man tomēr būtu pārāk neiespējami. Vairākus gadus domāju un taisījos pēc vidusskolas doties studēt kādu aviācijas nozari, bet beigās tomēr izdarīju citu izvēli.
Grūti pateikt, vai nožēloju. Ļoti interesanti būtu uzzināt, kāda dzīve man būtu izvērtusies, ja tomēr būtu izvēlējusies sekot savam sapnim, bet esmu pilnībā apmierināta arī ar to jomu, kuru izstudēju un kurā darbojos šobrīd. :)

Pusaudžu gados bieži ir aktuāli sasapņoties par darbu tādās jomās kā psiholoģija, kriminālistika, utml, bet realitātē tā ikdiena galīgi nav rožaina. :D Ieteiktu kārtīgi apdomāt izvēli, nevis vadīties pēc mirkļa vēlmēm.

Ieteiktu kārtīgi apdomāt izvēli, nevis vadīties pēc mirkļa vēlmēm.

Doma kļūt par juristi man radās 6. klasē, laikam.. pēc filmas ''Leggaly Blonde'' noskatīšanās. :D Bet 8. klasē sapratu, ka tas nebūs mans lauciņš - lai gan man ļoti patīk ņemties un izzināt likumus, cilvēktiesības utml. lietas, runāšana auditorijas priekšā mani īsti nesaista.
Tad nāca diezgan pagrūts laiks dzīvē, kad man nācās apmeklēt psihologu. Jau pēc pirmās vizītes sapratu, ka tas ir tas, ko patiešām vēlos darīt - izzināt cilvēka prātu. Jau iepriekš biju interesējusies par psiholoģiju un lasījusi tāda tipa grāmatas. Sākumā bija doma iet par psihiatru, bet tas tomēr ir ļoti smags darbs, turklāt ļoti ilgi jāmācās. Domāju sākt ar psihologa amata apguvi un tad jau skatīties, ko dzīve tālāk piedāvās. :)
Lai gan, protams, ir vēl iespēja, ka es pārdomāšu, tomēr vēl vidusskola priekšā..

Leggaly blond :D Es to filmu noskatījos ne pārāk sen.. Labāk nebūtu skatījusies :D Ir bijusi situācija tiesā, kad tāda tipa sieviete pārstāv pretējo pusi un tad vietā ir tiesneša jautājums: "Jūs vispār esiet gatavojusies tiesas sēdei? Šeit nav randiņš".

Gribēju kļūt par skolotāju/frizieri/auklīti/advokāti/interjera noformētāju :D domas mainījās, beigās četrus gadus apguvu interjera noformētājas arodu, bet tad bija slinkums mācīties tālāk, nenožēloju. Nestrādāju nevienā no savām sapņu profesijām.

Kad biju mazāka, tad gribēju kļūt par šuvēju, frizieri.. laikam arī par arhitekti/interjera dizaineri. Nekad neesmu strādājusi nevienā no šīm nozarēm, bet, ja nebūtu slinkums šūt, tad par šuvēju varētu piestrādāt. Bet tā tagad tā ''sapņu profesija'' ir izkristalizējusies un nemaz tik sapņaina vairs nav. Galvenais, lai darbs ir tāds, ko Tu mīli un pašam patīk darīt. :)

Jā, esmu sasniegusi savu sapņu profesiju. (l) Pagaidām vēl nestrādāju, bet noteikti strādāšu tikai šajā profesijā. :-) Patīk ļoti!!

Scandinavian, esi advokāte?

Nē.

MAn bija sapnju profesija - kosmetologs, kljuvu, stradaju, ljoti patik. Naakamais ko gribeetos ir stradat kaada kompaanijaa, kaa Dermalogica, Clarins... bet nu beerni dara savu :D

lidmašīnas pilote.