Es esmu skaista!

bumberis, tas nav narcisms, nav jau tā, ka non stopà skatos savā atspulgā un apbrīnoju sevi stāstot visiem, ka esmu gliitaakaa, labaakaa un īpašaaakaa meitene pasaulee, vienkàrši uzskatu, ka esmu skaista, neuzstādot sevi augstaak par citiem, jo es zinu, ka ir veel ļoti daudz skaistu cilveeku un neesmu es nekaada vieniigaa un perfektā

Jā, esmu skaista. Protams, dažreiz uznāk tādas dienas, ka liekas, ka viss ir garām, beeet tās ir tādas garastāvokļa nedienas.

Nē, tā noteikti nevarētu teikt. Es taču neesmu akla un man ir pieejams internets :D un cilvēkos arī izeju,un redzu,ka salīdzinot ar sevi, pārējās ir daudz skaistākas.
Kas tieši pietrūkst vai labojams, to gan neteikšu.Kas zina, kad to kāds sejā iemetīs :D

Kopumā man īsti nepatīk savs izskats, bet ir dienas, kad ieskatos spogulī un nespēju noticēt, cik ļoti man patīk kā izskatos tajā brīdī. Mīļotā vīrieša daudzie komplimenti arī vismaz nedaudz uzlabo manu pašvērtējumu :-)

Daudzām te ir zems pašvērtējums, pat ļoti, bet atkal citām - pārāk augsts. Kāpēc nevar būt apmierinošs?

Oi, cik labi The..one uzrakstiija!

Skaists, tas ir pārāk subjektīvs jēdziens..
Bet, ja jautājums ir vai es sev patīku. Tad, jā!
Man ir visas iespējas piestrādāt, pie tā, kas sevī neapmierina. Mūsdienās ir plašas iespējas veikt uzlabojumus..nu tad nav ko čīkstēt, bet pie sevis jāpiestrādā. Un ne vnm tas nozīmē mainīt kko savā izskatā, bet iespējams uzskatos un domāšanā!

Kapēc "pārāk augsts"? Neesmu nekur redzējusi, ka kāda šeit klāstītu, ka ir skaistākā visā pasaules vēsturē. :-D Jušanās skaistai, pat, ja objektīvā realitāte tāda nav, manuprāt, nav nekas slikts. Nekas jau no tā nemainās, jūties skaista vai nē, izņemot tavu personīgo emocionālo komfortu. Un tā ir daļa izvēles, apzināti censties justies labi un laimīgi, vai nē. Bet, es saprotu, ka dažām šķiet, ka "laba sieviete" jau nekad sevi neslavēs, jo tas taču nav smuki, kur nu vēl pati strādās pie savas emocionlās labsajūtas, nevis būs atkarīga no apkārtējo vērtējuma. :-D

Daudzām te ir zems pašvērtējums, pat ļoti, bet atkal citām - pārāk augsts. Kāpēc nevar būt apmierinošs?

Nu jā, jo vienmēr loģiskāk ir tām, kas sev nepatīk, pušķot klāt un ar varu spiest, ka ir smukas un foršas, bet tām, kuras tiešām tā domā, kabināt klāt, ka, redz, ir tādas so so, vidusklase, ka tik kāds cits nepadomā, ka princeses ar deguniem mākoņos :D

Tieši tā!

"Skaists" ir ļooti subjektīvs jēdziens, manuprāt. Bet, ja būtu jāatbild, vai esmu apmierināta ar savu izskatu un man patīk, kā izskatos, viennozīmīgi - jā. Ir lietas, kas varbūt nav perfektas (bet nezinu, vai ari tām tādām būtu jābūt?), bet man viss forši :D Domāju, ka lielu daļu no sava vizuālā pašvērtējuma nosaka domāšana un paļaušanās sabiedrībā noteiktajiem stereotipiem, kā arī pretejā dzimuma atzinība :)

Mammas izpratni par skaistumu esmu ieguvusi un tāda arī veidojusies. Ar visiem saviem sīkumiem un nepilnībām, uzskatu, ka esmu skaista. Bet tas viss arī prasa darbu un rūpes par sevi :)
Protams, arī man ir savas dienas, kad es skatos spogulī un liekas, ka dzīve cauri :D

Pat, ja es sevi uzskatiitu par skaistu (un es neuzskatu), nekad neatlautos sevi taa nodeeveet.

Ja, es esmu skaista. Tas ir loti subjektiivs viedoklis, bet pec musdienu sabiedriibas standartiem man skiet ka es atbilstu. :-D:-DSlaids atletisks kermenis, C izmera krutis, gari, veseliigi mati, tiIra sejas ada, glitas acis un sejas vaibsti. Es pati sev patiiku un tas ir galvenais. Citiem varbut skistu, ka esmu peleka pele bet citiem WOW.

Galvenais jau krūšu izmērs :-D :-D

Kāpēc cilvēki baidās sevi saukt par skaistu? :-/ Tas taču nav nekas slikts..
Saprastu, ka jautājums būtu par to, vai esam perfektas.

Nē.
It īpaši pēdējā laikā vispār riebjas skatīties uz sevi - gan spogulī, gan foto. Jāpiebilst, ka nekādas būtiskas izmaiņas manā ārienē nav notikušās.. Laikam viss ir emociju/sajūtu līmenī..

Es arī nesaprotu! :-D Es vēl piedevām sevi varu arī par gudru, foršu un ar labu humora izjūtu apveltītu nosaukt (šeit gan jāatzīst, ka par to skaistumu jau iesākumā teicu, ka neiespringstu). Pozitīvi ir tas, ka nav jāuzprasās uz komplimentiem un mana psiholoģiskā labsajūta ir tik maz atkarīga no citiem, ka ar mani grūtāk manipulēt. Tas, protams, dažiem var šķist kaitinoši! :-D

Protams, ka esmu skaista! Vai tad par sevi vispār citādāk var domāt? :) Protams, ir dienas, kad spoguli gribas aizlīmēt, bet kuram gan tādu nav.

Man šķiet, ka visskaistākā jutos un sev visvairāk patiku laikā, kad gaidīju bērniņu. Tad es patiešām no sirds, paskatoties uz sevi spogulī, varēju pateikt, ka esmu skaista, staroju no laimes un nekas to nespēja sabojāt.
Bet ne pirms bērniņa gaidīšanas, ne tagad- pēc, nevaru pateikt, ka esmu skaista, man savā izskatā daudz kas neapmierina, ar laiku to arī labošu. Tad jau drīzāk es varētu teikt, ka skaista jūtos vairāk iekšēji, nekā ārēji.