Sveikas!
Vienmēr esmu teikusi - nekad nebūšu attiecībās ar kolēģi. Be tikai pasaki nekad un gaidi, kad tas notiks :-D Iepazināmies darba vietā ziemā, kad vienu dienu aizvietoju kolēģi. Viņš pēc dažām dienām atbrauca uz manu darba vietu, pats bija iniciators randiņiem, es vēl kādu mēnesi nedaudz tam pretojos, jo it kā nestrādajam viena darba vietā, bet uzņēmums viens un daudz savstarpēji pazīstamu kolēģu. Mums izdevās praktiski no visiem to paturēt noslēpumā (par to tagad esmu ļoti priecīga). Abi daudz strādājām, bet vienmēr centāmies atrast veidu kā satikties, komunicējām arī ikdienā caur zvaniem un īsziņām, viss bija kārtībā. Jūnija beigās viņš aizgāja atvaļinājumā un aizbrauca uz ārzemēm apciemot radus. Protams, komunikācija palika retāka, bet es par to nesaspringu - cilvēks atpūšas, jāsatiek daudzi citi cilvēki un radi. Jau viņam atgriežoties, man radās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā- sarunas vēsas, satikties nevēlas, lai gan bija prom gandrīz pusmēnesi. Nedēļas sākumā viņam bija dzimšanas diena, teica, ka svinēs to kopā tikai ar vecākiem un mani pat neielūdza, lai gan iepriekš bija teicis, ka tā būs reize, kad iepazīstinās ar vecākiem. Tad jau viss kļuva skaidrs - pēc tam nākamajā dienā atnāca atbilde : nav laika priekš mums, nav vēlmes pat censties kaut ko saglabāt, mūsu pāris ir tikai trešā prioritāte. Tas bija šoks, nenoliegšu. Uzrakstīju, ka cienu viņa lēmumu, lai cik smagi man nenāktos to atzīt. Trakākais bija tas, ka nākamajā dienā mums bija jāstrādā kopā - bija ļoti neērts klusums, turklāt kolēģi viņu sveica dzimšanas dienā, man likās, ka gribu pamest telpu un nekad tur neatgriezties.
154
