Viedoklis par attiecību noformēšanu.

Mūsu ģimenē tieši bērns bija iemesls kāpēc precēties, līdz tam es tam neredzēju jēgu, mēs draudzējāmies un viss bija forši. Un tieši bērns lika attiecības noformēt oficiāli, jo tajā mirklī mums abiem tas likās vajadzīgs

Man ir draudzene kura apprecējās ar punci, viņai bija ļoti skaista kleita un ļoti mīļas kāzas, ļoti mīlošs vīrs un es zinu, ka viņš savu sieviņu mīl, un ka laulības nebija bērna dēļ, bet mīlestības :-)
Meitenes nevajag visus pārus kas precas ar puncīti norakstīt kā kāzas bērna dēļ. :-)

Kamēr poligamiju nelegalizēs tikmēr savu draudzeni neprecēšu :-P

Mes jau sen zinajam, ka precesimies, bet visu laiku likas- tagad nee, iekrasim naudu utt. Pieteicas berns un salika visu pa plauktiniem. Sarakstijamies, kad biju tikai 2. menesi un iztikam bez milzigam kazam, par ko abi esam priecigi. Varbut kadreız nakotne sarikosim balli :D

Mēs gatavojāmies kāzām, iesniedzām pieteikumu zaksam, nopirkām gredzenus un pieteicās mazais. Bērniņu gribējām, uz to strādājām, taču necerējām, ka tik ātri pieteiksies. Nu neko, precējos ar punci, bet ne bērna dēļ. Neko nejūtos zaudējusi.

Mums ir bērns, precējušies neesam. Paliekot stāvoklī uzausa tāds jautājums, bet es negribēju, jo man nav pieņemams precēties bērna dēļ. Zināju, ka vēlos bērnu (grūtniecība nebija nejauša), bet precības man pagaidām neinteresē, man ir tas, ko vēlējos.
Katram savi uzskati, bet personīgi negribētu precēties nedz esot stāvoklī, nedz ar mazu bērnu. Manuprāt tā ir liela diena, kā mūžīgās mīlestības apliecinājums un sazin kas, nevis "ak dievs, ātrāk jāsakārto papīri". Tāpat fufelis liekas tā sarakstīšanās un kāzas "kaut kad" - nesaprotu, ko pēc tam tur vairs svin un ar ko tad viesi apsveiktu? :D

++++++Zakjis
++++++dy
++++++padaulespilsone

Kāda loģika apzināti radīt bērnu ar cilvēku, kuram negrib/nevēlas solīt mīlēt un būt kopā uz mūžu un to reģistrēt oficiāli? Varbūt tad jāpagaida īstais cilvēks, ar kuru ilgtermiņa attiecības nebiedē un tad jārada bērns?

Mums mazais pieteicās, kad jau bijām precējušies. Es uzskatu, ka ne jau bērna dēļ jāprecas, bet gan tāpēc, ka gribas precēties ar konkrēto cilvēku.

Meita bija plānots bērns-nu jau viņai vairāk kā 3 gadi, bet kāzas tikai tagad lēēēnām sākam plānot un arī ne ātrāk kā pēc gada, pusotra. Man šie divi notikumi šķiet nesaistīti un gaidot bērnu ne mirkli neradās domas, ka varbūt vajadzētu pa fikso apprecēties, ja kāds uz mani tāpēc greizi skatīsies-nu lai jau dzīvo ar saviem aizspriedumiem. Turklāt mani tik ļoti iepriecina jau doma vien par to, ka mūsu kāzās varēsim abas ar meitu kopā pucēties, vilkt skaistas kleitas un ballēties un tie būs svētki ne tikai mums diviem, bet arī vēl kādam mazam cilvēciņam, tad ne mirkli nav jānožēlo sava izvēle par labu bērnam pirms kāzām. (l)

Ne jau visi pāri, kuriem bērns piesakās pirms kāzām, bez tā nekad nebūtu apprecējušies. Neredzu neko nosodāmu, ja precas stāvoklī vai pēc bērna piedzimšanas. Tā ir tikai pāra darīšana.

Es pati apzināti neplānotu bērnu, kamēr nebūtu precējusies. Man būtu svarīgi, lai vīrietis ģimenes veidošanai pieiet nopietni. Protams, ja gadītos, tad gadītos.

Man nav saprotama apzināta bērna plānošana ārlaulībā. Ja bērniņš piesakās neplānoti, tad savādāk, bet vienalga uzskatu, ka īsta ģimene ir tikai tad, ja vecāki ir precējušies. Varbūt nav jāskrien uzreiz laulāties dēļ bērna, bet kaut vai pēc bērna dzimšanas, manuprāt, to vajag izdarīt.
Visforšāk jau tomēr ir, ka pāris draudzējas, tad ir bildinājums aiz patiesas mīlestības, tad kāzas, un tikai tad bērna ieņemšana.
Žēl, ka mūsdienās tik daudzi vīrieši nevēlas uzņemties atbildību un saistības. Tas jau ir tas pats skaistākais brīdis, kad vīrietis pats saprot, ka viņam blakus ir īstā un vienīgā sieviete un ir gatavs viņu bildināt, jo nevēlas pieļaut to, ka varētu sievieti pazaudēt. Bet, ja piesakās bērns, tad jau vairs nav tas, un daudzi vīrieši tad domā, ka arī sieviete nekur vairs nespruks un nav vērts precēties.

Vispār uzskatu, ka Latvijā ir daudzas sevis necienošas sievietes ar zemu pašapziņu un tas arī veicina to, ka daudzi pāri neprecās. Pati bildinājumu gaidīju pārāk ilgi, ja man toreiz būtu bijusi tā pašapziņa , kas pašlaik, es visticamāk nebūtu tik ilgi gaidījusi. Vienīgi mēs ļoti jauni uzsākām attiecības. Ja es uzsāktu attiecības 25+ gados un 2-3 gadu laikā nesekotu bildinājums, šķirtos.
Es uzskatu, ka sievietēm vajadzētu vairāk sevi cienīt, vairāk pastāvēt par sevi, tad arī virieši kļūtu atbildīgāki un vairāk vēlētos noformēt attiecības.

Man nav saprotama apzināta bērna plānošana ārlaulībā.

Mēs sākām plānot bēbi pirms kāzām, bet būtu apprecējušies ar vai bez bēbja, vienkārši pieteicās nedaudz ātrāk.

Mans viedoklis viennozīmīgs- vispirms kāzas, tad bērns. Ja negrib precēties, tad šīs attiecības cilvēks neuztver kā potenciāli ilgstošas un bērnu pagaidu attiecību variantā nevēlētos nekādā gadījumā. Par tiem pāriem, kas precas līgavai stāvoklī esot, man nav pārliecības, ka tas darīts mīestības, ne bērna dēļ. Ja bērns piesakās pēc tam, kad jau konkrēti kāzas izplānotas, tad savādāk, kaut gan stāvoklī esot vairs nevar pilnīgi šos svētkus izbaudīt.

Ja bērns piesakās pēc tam, kad jau konkrēti kāzas izplānotas, tad savādāk, kaut gan stāvoklī esot vairs nevar pilnīgi šos svētkus izbaudīt.

Kāpēc nevar izbaudīt? Baudīšana skaitās nodzeršanās??
Es ļoti izbaudīju savas kāzas un bija tādas kādas vēlējos. Mazas, tikai starp savējiem, un tādas arī būtu rīkojusi, ja nebūtu bēbis.

Uz daudzām lietām raugos atvērti, bet šajā jautājumā esmu tradīciju piekritēja - sākumā attiecību sakārtošana un tad bērni.
Fascinē arguments pret kāzām, jo tās esot pārākās saistības, ja tajā pašā laikā bērnus sagādāt nekas netraucē. Johaidī, bērns gan nav saistības, kas tur tie nieka 18 gadi kopīgas audzināšanas...
Saprotu, ka gadās "iekrist" kāzas gaidot, vai vienkārši negribas pasteidzināt kāzas bērna dēļ, bet daudzi dzīvo kopā, ražo bērnus un tā arī neprecas. Bieži vien sievietei tas sāp, jo vīrietis uzskata par visu ko, tikai ne par sievas titula cienīgu sievieti. Nez, man tas parasti izskatās gan pēc necieņas pret sievieti, gan pēc necieņas pret pašu bērniem, ja pat tādu nieku nespēj sakārtot..

Manuprāt, svarīgākais ir rīkoties tā, kā sirds liek. Man šobrīd nav bērnu un ģimenes, taču zinu, ka negribu kāzas un precēšanos. Manuprāt, bērna piedzimšana automātiski neuzliek par pienākumu apprecēties, īpaši, ja abas puses piekrīt tādam attiecību modelim. Viss atkarīgs no cilvēka un tā vēlmēm.

vai precēties tāpēc ka bērns ir jūsu attiecībās,

Kaut kur lasīju tādu teikumu. " Ģimenei nav jārodas dēļ bērna, ģimenei jāveidojas dēļ mīlestības." Kaut kas līdzīgs šim. Precīzi jau neatceros.

Kaazas man nekad nav bijushas svariigas, nezinu, vienkarshi nav. Kaut vecaaki un vecvecaaki vienmeer uzskatijushi, ka paarim ar beernu obligaati jabut lauliibaa un uz visu muuzhu. Savu dzivesbiedru saucu par viiru, bet precejushies neesam. Varbut tas tadelj, ka dzivesbiedrs nemitiigi runaa par to, ka japrecaas, varbut tadelj, ka vecaaki runaa, ka jaaprecaas. Ir cilveki, kuri saka, a ja nu tevi pametis? Ko tu darisi ar bernu. Nu ja pametiis - man ir dziivoklis no civilviira davana uz mana vaarda un nauda uz konta, ko vins man katru menesi atskaita un kraaj. Nu kadam laikam pietiktu. ZInu, ka so cilveku miilu, ka gribu bur kopaa vienalga ar vai bez taa papira un zelta gredzena pirksta :)

Mēs domājām jau sen par kāzām, mazo arī gribējās un sanāca gluži kā Mademoiselle!, ka mazais pieteicās ātrāk. Precējāmies mēs mīlestības dēļ nevis bērna dēļ, lai arī biju stāvoklī. Apprecējušies būtu tā vai tā.

Mēs neprecēsimies bērna dēļ, bet gan mūsu pašu dēļ. Bērnam ir vienalga vai vecāki ir precējušies vai nav. Īpaši jau pirmsskolas vecumā, kad neviens neuzdos jautājumu par to kāpēc tavai mammai savādāks uzvārds.
Kāzas būs, bet ne tik drīz un to mēs zinājām jau labu laiku pirms pieteicās bērns. Es nebūtu gatava precēties ne pirms bērna, ne šobrīd kā grūtniece. Tā kā "no regrets" un viss vēl ir priekšā. Apprecēties vienmēr var paspēt, a, bērni jārada kamēr esam jauni!!! ;-)