Sveikas, meitenes!
Sekoju jūsu diskusijām jau sen, beidzot arī pati vēlos uzklausīt padomus par manu situāciju. Paldies!
Esam kopā gandrīz gadu. Vecumi, man 30g, viņam 36g. Viņš jau 1x šķīries.
Abi esam vadošos amatos, darbs aizņem 'pat brīvdienas. Vēl nedzīvojam kopā.
Tiekamies 1 līdz 2 reizes nedēļā, parasti vakarā, tad es palieku pie viņa. Ikdienā apmaināmies ar īsziņām ik pa dažām stundām. Kādreiz aizejam uz kino un pusdienām kopā. Principā vairāk arī neko kopā nedaram.
Viņš aizraujas ar vienu sporta veidu, braukā uz turnīriem, kas aizņem principā visas svētdienas.
Sākumā man šķita pieņemami, jo pašai arī daudz brīva laika nav. Patīk pašai pabūt vienai, nogurdina visu laiku kopā būšana.
Tagad jūtu, ka man ir viņa par maz. Esmu piedāvājusi kādas kopīgas nodarbes, bet parasti jau atrunas, ka jāstrādā vai arī cits pasākums.
Vakar man stāstīja, ka brauks uz Positivus, bet kopā ar draugu. Braukšot uz vienu dienu. Daudz neuzprasījos, bet sapratu, ka mani līdzi nē. Viņam draugi ir ļoti svarīgi, dažreiz šķiet svarīgāki par mani. Nez..daudz pārmest negribās, jo nav jau mans vīrs. Esmu arī pašpietiekama, lai atrastu savas izklaides. Bet īsti nezinu, cik ilgi un cik daudz jau norāda, ka tas vairs nav normāli?
Mēģinu saparst, vai dot viņam vēl laiku pierast pie manis, un nesatraukties, ka esam maz kopā. Iepriekšējās attiecībās meitene esot visu laiku pārmetusi par uzmanības un kopā būšanas trūkumu.
Zinu, ka citas sievietes viņš nemeklē, ja ir viena, tad viena. Seksu arī viņam daudz nevajag, 1x nedēļā, jo tas atņemot enerģiju, un arī nogurums pēc darba. Maz mazliet par maz.
Kā personība, ļoti viņš mani piesaista. Zinu,ka viņš nesteigsies precēties, varbūt vispār vairs nē. Bet sākumā runājam, ka bērnus gribēs, bet ne uzreiz. Nezinu vai ir vērts satraukties.
Kā jums tas izskatās?
4
