Tikai naiva ilūzija?

Pēdējā laikā ar vien biežāk dzirdu komentārus no draugiem, ka dzīvoju ar pārāk naivu bildi galvā par to, kā dzīvē viss notiek. Šeit ir raibāka auditorija, (vairāk un dažāda pieredze) tāpēc vēlētos uzklausīt jūsu domas.

Man galvā sava dzīve ir izplānota. Ne gluži tā, ka visos sīkumos - kur dzīvošu, strādāšu, cik bērni būs utt., bet tādos lielos vilcienos gan. Man gan labāk patīk teikt, ka zinu, pēc kā tiecos. Es zinu kādā sfērā gribu strādāt un esmu noraidoša pret citiem darba variantiem. Neesmu spējīga atbildīgi izturēties pret darbu, ja zinu, ka nākotnē ar to nevēlos nodarboties. Es zinu kādu vīrieti vēlos sev blakus, un nē tas nav tā, ka esmu sastādījusi ieteicamos parametrus un kaut kādus kritērijus, tas ir tas, kas atbilst manai gaumei. Nevaru būt kopā ar kādu (pat tāpat vien, kā saka - labai laika pavadīšanai) tikai tāpēc, ka labi satiekam, viņš ir izskatīgs, kolosāls cilvēks vai es viņam patīku, vai dēļ tā vien, ka mums labi saskanētu. Un šeit arī sākas pārmetumu jūra, ka dzīvoju ar pārāk naiviem uzskatiem, ka mūsdienās tā nenotiek - strādā tur, kur vari labi nopelnīt, galvenais ir fakts, ka tev ir kāds vīrietis līdzās, dzīve nav nekāda pasaka un ar šādu domāšanu palikšu vecmeitās utt. Atzīstu, ka vēl neesmu ne savā sapņu darbā, ne pat sastapusi savu ideālo vīrieti, bet tomēr manī ir uzskats, ka tas viss nāks ar laiku... Negribu ticēt , ka mūsdienās tā nenotiek un cilvēki tikai ķeras pie tā, kas acu priekšā...
Ceru, ka domu uztvērāt, negribēju izpausties vēl garākā tekstā.