Sveikas!
Vēlos jautāt Jūsu visu viedokli. Ar draugu esam kopā jau 5gadus.
1.)Diemžēl ir vairākas lietas,kuras man ir grūti pieņemt-teiksim,ka viņš katru dienu vēlas spēlēt datorspēlas,apmēram 2h,jo viņam esot garlaicīgi.,okey pilsētā,dzīvoklī reti,kad ir ko atrast ikdienā ko darīt,visur nauda.
2.)Tā kā man vienīgajai ir tiesības nākas vest draugu uz futbola spēlēm,treniņiem. Reizēm pat jāgaida viņš 4h,iznīkt var,lauki,nekur nav kur aiziet,tikai jāsēž mašīnā,jo 4h skatīties futbolu vienai ir pagrūti.
3.)Pēctam ir grūti pieņemt ģimeni un braucienus pie viņiem.
4.) Grūti pieņemt,zinu ,ka viņa ģimenei es nepatīku,jo es redz neļauju dēlam spēlēt datorspeles,ierobežoju,bet es vēlos tikai to labāko,mēģinu viņam piedāvāt,ko darīt,lai viņam nav garlaicīgi.
Pašlaik ir periods,kad draugam un man ir izmisums,jo sirds nespēj šķirties,bet prāts saprot,ka tagad es būšu zem tupeles,zem viņa noteikumiem,bet pretī viņš nedos neko. iepriekš viņš saka,es esot bijis zem tupeles,jo bija ierobežots spēlēšanas laiks reizi nedēļā. Neesmu laimīga, prasu daudz uzmanības,jo diemžēl esmu uzaugusi bez ģimenes. Visiem ir ļoti grūti ar mani.
Nesaprotu vai vaina ir manī,vai puisī? Vai ir normāli,ka man viss ir jāsāk pieņemt,jābeidz ierobežot, bet pretī saņemu,ka man ir jāmainās,viņš jau esot mainījies un tagadvairs neko nedarīs,jo viss ir apnicis,