Klusie ūdeņi

Bet ja cilvēks ir bļauris vienalga, kādā kompānijā atrodas, nu...

Bet, ja cilvēks klusē, kā ūdeni mutē ieņēmis, vienalga, kādā kompānijā atrodas, tad arī ir "nu...."

Abas galējības ir galīgi garām.

Runīgākiem dzīvē ir vieglāk, jo nebaidās kontaktēties, taču tas nenozīmē, ka kāds no viņiem ir "dziļāks" vai "labāks". Vienkārši visi ir dažādi.

++

Zinu vienu meiteni, kura bērnībā bija parasta, nabadzīga, klusa vienpate bez draugiem (no nepārāk labvēlīgas ģimenes), taču tad pēkšņi kļuva par modeli, darbojās pa ārzemēm, ieguva plašu draugu un paziņu loku utt, lai gan paskatoties kāda viņa bija, tiešām neticās, ka tik tālu dzīvē tikusi

Tu lieliski noraksturoji 99% kosmiešu, kas pašas plikas, kā baznīcžurkas, bet ar kājstarpi kļuvušas turīgas un pēkši aizmirsušas no kurienes nākušas un tik dirš kosmo cik daudz viņas sasniegušas pašu spēkiem lai gan galīgas muļķības

Es piederu pie patieshaam klusajiem uudenjiem. Atraisos vieniigi gjimenes lokaa + ja man nav nekaa praatiiga ko pateikt, tad nekad nerunaashu tikai runaashanas peec.

Bet, ja cilvēks klusē, kā ūdeni mutē ieņēmis, vienalga, kādā kompānijā atrodas, tad arī ir "nu...."

Abas galējības ir galīgi garām.

Jā, abas galējības nav simpātiskas, ja cilvēks nespēj savu muti noturēt ciet, pļāpā tikai pļāpāšanas pēc, tas ir ļoti kaitinoši, un ja savukārt praktiski nerunā vispār, vienalga, kāda kompānija, tad atkal rodas nepatīkams priekšstats, jo nevar nekādīgi saprast, kas viņam galvā darās.. Taču man tomēr tā pārspīlētā pļāpāšana un pārlieku lielā atvērtība liekas nejaukāka par klusēšanu. Vismaz pēc savas pieredzes spriežot, neesmu iepazinusi nevienu ''bļauri'', kuram aiz tās skaļās atvērtības slēptos kaut kas ļoti vērtīgs un dziļš, varbūt vienkārši nemāku ar viņiem saprasties (pati esmu nedaudz uz klusā tipa pusi), bet nu labs iespaids nepaliek, savukārt ar pārlieku klusajiem - ir gadījumi, kad, tuvāk iepazīstot cilvēku, tur tieši tāpat nekā īpaša un dziļa nav, un ir gadījumi, kad aiz tās klusēšanas slēpjas ļoti interesanta personība.

Bet ir grūti par šo tēmu diskutēt tik ļoti vispārīgi un plaši, jo kā jau minēja, visi mēs esam dažādi un atšķirsies arī tas, kā katrs uztver konkrēto cilvēku - viens tajā klusajā saskatīs to, ko otrs tur nekad nepamanīs un nesapratīs, kamēr cits runātīgo uztvers par tukšu un seklu, bet kādam tas runātīgais liksies kā dvēseles radinieks.

Domāju,ka to es pa sevi ar varētu teikt, bet tas manuprāt ir ļoti atkarīgs no līdzcilvēkiem. Ir kompanijas kur es jūtos, tā ne savā ādā, ne īsti pa ko runāt, ne īsti cilvēki simpatizē,bet ir arī tādas kompānijas kur patīkami atrasties, runāt. Piemēram darbā es pa sevi nevarētu teikt,ka klusie ūdeņi tie dziļākie,jo varu brīvi sarunāties, bet aizbraucot ciemos ar draugu,es kautrīgi sēžu malā, pat kautrējos pie drauga pieiet, jo baidos kā es viņu iztraucesu,kamer viņš sarunājas. (t)

Nepiekrītu šim teicienam, vismaz ne tā, kā es to saprotu.
Par sasniegumiem dzīvē runājot, visādi var būt, neesmu novērojusi, ka klusie sasniegtu vairāk vai otrādi. Vienīgi esmu ievērojusi, ka tie, kas skolas laikā bija tie krutākie un stilīgākie sasnieguši mazāk par pārējiem. Bet tam nav sakars ar to, cik kurš kluss vai skaļš ir bijis.

Man tas asociējas ar sērijveida slepkavām, kas spējuši noslēpt savas tieksmes aiz mierīgas, mietpilsoniskas dzīves.

Nu mans viedoklis ir tāds, ka klusie ūdeņi ne ar ko nav labāki par skaļajiem. Šķiet par dziļajiem viņus sauc tāpēc, ka skaļie ir pārsteigti, ka, izrādās, ka klusajam ir gan savs viedoklis, gan hobiji, gan prasības pret dzīvi.)))
Nu es, piemēram, esmu t.s. klusais ūdens, un nekad neesmu varējusi parunāt tā vienkārši par neko- laika aizpildīšanai... lai kā gribētu! Noteikti, ka tāpēc ir kādas izdevības gar degunu palaistas.

par dziļajiem viņus sauc tāpēc, ka skaļie ir pārsteigti, ka, izrādās, ka klusajam ir gan savs viedoklis, gan hobiji, gan prasības pret dzīvi

Vēl jau tā, ka skaļajiem bieži liekas, ka klusie par sevi nemāk pastāvēt, tāpēc ir vieglāk izmantojami, apčakarējami utt., tad nu lielais pārsteigums, ka tas neizdodas.