Vēl joprojām dažas nemāk lasīt un pilnībā uztvert pasniegto informāciju
Bet.. ja nu tomēr sieviete izvēlas to izdarīt, nevienam nav tiesību ne piedurt viņai pat pirkstu bez viņas pašas gribēšanas
Jā, nebiju ģērbusies parandžā, bet arī ne mini svārkos un topiņā ar milzu dekoltē, parastā vasaras kleitiņā. Tātad pēc dažu loģikas man būtu jājūtas vainīgai, ka viena atrados uz soliņa deviņos vakarā, ka nebiju tērpusies maisā un ka vispār braucu uz svešu pilsētu. Yeah, right.
Tak skaidrs, ka tā ģērbšanās un provocējošā uzvedība nav attiecināma uz visiem gadījumiem, protams, ka ļoti daudzās izvarošanas situācijās tas galīgi nav spēlējis galveno lomu. Bet vai tad tas atceļ rūpēšanos par savu drošību un reālu situācijas izvērtēšanu, nevis ''ģērbšos kā gribu un darīšu ko gribu, manas personības izpausmes ir svarīgākas par visu''?
Neredzu šajā diskusijā nevienu komentāru, kas paustu tik drastisku ''nedrīkst vilkt kleitiņu, nedrīkst pēc plkst 21:00 atrasties ārpus mājām, nedrīkst to un šito'' viedokli. Nevajag tik drausmīgi pārspīlēt.
Liela daļa negrib Vatsona viedokli saprast, jo cīnās par sieviešu tiesībām - viņas var ģērbties un darīt, ko vien grib.
Jebkurai rīcībai ir sekas. Anna neaizslēdza durvis mājai un no mājas iznesa mantas - viņa ir rīkojusies neapdomīgi, protams, viņa vērsīsies policijā, kur lietu izskatīs viņu nevainojot, bet Annai nākamreiz derētu padomāt, ka drošāk ir durvis aizslēgt. Tas neizslēdz iespēju, ka zagļi nevar uzlauzt durvis, bet tas tomēr padara zagļiem sarežģītāku zagšanas procesu.
Tas pats ir ar personīgo drošību. Anna var pieiet urlu bariņam un uzprasīties uz konfliktu, sakot, cik pretīgi, smirdīgas krievu urlas viņas ir, pēcāk sakot "jums nav tiesību mani sist", taču urlām ir vienalga, viņi sitīs. Tas neizslēdz iespēju, ka urlas nevarētu sist tāpat bez Annas uzprasīšanās, taču tas mazina iespēju.
Tāpat ir ar izvarošanu. Anna var saģērbties īsos svārkos, piedzerties un klubā laizīties ar visiem, kas palielina iespēju, ka viņu kāds izvaros.
Kas tieši te nav skaidrs?
"Pati uzprasījās" mentalitāte mums ir dziļi sabiedrībā iesakņojusies, ļaujot varmākam domāt, ka viņš ir neaizskarams un varēs vajadzības gadījumā diskreditēt upuri, bet upuris savukārt vainos sevi un baidīsies ziņot vai vispār no tā, ka kāds to uzzinās.