Es vakar tā sapriecājos par iespējamo ceļojumu kopā ar māsu, ka liekas, ja viss sanāks un izdosies, es no laimes spiegšu un lēkāšu :-D(l)
Šī diena iesākusies ar pārdomām par manu bērnības draudzeni. Visu laiku likās, ka viņa man ir tiešām pati, pati labākā draudzene, vienmēr bija forši ar viņu tikties, papļāpāt, kaut ko kopā pasākt, bet tagad...vairs pat negribas viņu satikt, (t) negribas atbildēt uz viņas telefona zvaniem un pat zināt, kas ar viņu notiek. Es nesaprotu, kādēļ viņa man kļuvusi tik vienaldzīga, bet jūtos kaut kā..vainīga (?) viņas priekšā par to, ka viņa man vairs nav tik svarīga, kā agrāk. :-(