Kā teicu- viņa pati izvēlējās šādu ģimenes modeli. Ja viņu neapmierinātu, ka vīrietis tikai nes naudu, nebūtu laidusi pasaulē mazo. Acīmredzot viņu netraucē, ka viņš pa lielam nepiedalās audzināšanā, bet tad attiecības tomēr arī ir jāuztur. Mani tas neapmierinātu, taču ja būtu piekritusi šādam ģimenes modelim - kāds ir mans iemesls nedot? No sērijas, saiet kopā ar ilggadēju narkomānu, par uru visi zin, ka viņs ir narkomāns, oiekrīt šīm attiecībām, bet pēc tam brīnās, kādēļ viņš dzer, tādēļ nedod to un to. Pati piekrita, tad pati arī dzīvo!
Turklāt nu kāda depresija un sazin kas vēl? Mute tak ir, jebkurāgadījumā! Vai kādas problēmas, vai sāpe, vai nepatika seksā - tak runā par to ar savu vīru! Viņa jau neko nesaka, tikai to, ka tas ir normāli. Un vīŗs tak skidri pateica- arī pirms dzemdībām bija neaktīva, tad skaidrs, ka sīko dabūja, viss labi, nafig censties un to veci apmierināt. Te jau saknē nav pareizi viss! Viņiem ir atšķirīgasi ntereses - vīrs grib vairāk laika ar sievu, intimitāti, bet sievai tik bērns prātā un veci dabūt ārā no mājas, lai nes naudu.
Ja man kaut kas nepaīk seksā vai neapmierina- neesmu mēma, par to arī runāju, lai vairs tas neatkārtojas. Tāapt arī spēju piekāpties palīdzēt vīrieti apmierināt. Man gan nav situāciju, ka viņš nav mājās nekas (jo pati arī neesmu uz to parakstījusies) , taču pat ja tā, arī strīdos, es neesmu liegusi intimitāti, jo apzinos, ka vīrietim tas ir tas pats, kas man apskāviens un buča pirms miega. Un es bez tā nevarētu. Un, protams, ir bijušas situācijas, kad es nevēlos, un mīļotais pat neviena vārda neko nesaka vai pat nekad nelūdz, ja esmu nogurusi. Attiecības sastāv no kompromisiem. Sieva nāk pretī, apmierinot vīru, vīrs nāk pretī, esot saprotošs un gaidot. Nedrīkst tā vnk uzstadīt savas vēlmes un neko nepaskaidrot - tā, tagad mums nebūs sekss nekad, tas ir normāli, deal with it!