Šodien tā prātoju, cik tomēr vientuļa man dzīve.Ar draugu jau gandrīz 5 gadus kopā dzīvojam, tomēr ir brīži, ka nejūtu viņu sev blakām. Īsti nav kad parunāt, abi strādājam,es līdz 17.00 ,draugs līdz 20.00. Pārnāku no darba ,piekopju dzīvokli, izdaru vēl šādus tādus darbiņus(izmazgaju drēbes, izgludinu ko vajaga gludināt). Pagatavoju ēst ko uz vakariņām paēst un lai ir ko draugam uz darbu līdz panemt. Bet ,tā rutīna , ir brīži kad gribas raudāt. Darba būdami īsti parunāt nesanāk, jo nav laika ne man, ne draugam. Kad vakarā esam kopā, draugs ir ļoti pārguris, un vēl pēc vakariņām skrien tālāk strādāt, raksta atskaites, ieracies papīros, datorā. Es atkal savos darbos, sakārtoju virtuvi pēc vakariņām. Pati sāku gatavoties uz gulēt iešanu(kosmetikas noņemšana, duša, sejas krēmi un tā tālāk . Ap pusē 1 nakti draugs nāk tikai gulēt, bet abi ceļamies 6 no rīta augšā, protams īsti no rīta runāties ar negribas, jo jātaisās uz darbu. Parasti draugs ar mašīnu aizved uz darbu, bet tas ir 5 minūšu brauciens no mājām, pa to laiku nav pat vērts ko sākt runāt.
Pat īsti nezinu kamdel šo visu te stāstu. Varbūt kāda tā arī jūtas. Fiziski nejūtos pamesta, vairāk morāli. Brīvdienas arī skaidām pa darīšanām. Pat neatceros kad tā īsti kārtīgi parunājām. :'-( . Skumīgi arī tas, ka šogad vasarā draugam atvaļinājums nebūs, jo viņš februārī sāka strādāt Jaunā darbā. Takā to izbaudīt arī mums nebūs lemts. :'-(
Jūs brīžiem tā nejutaties?