Atvainojos, ja dažiem mans jautājums liksies muļķīgs, jo varbūt tā arī ir, bet mēs visi esam stulbi, katrs savā jomā un dažreiz mūs nomoca iespējams mulķīgas problēmas=) Tātad jau 4 ar pusi gadus esmu kopā ar ideālu puisi: iejūtīgs, mīlošs, potenciāli labs tēvs, nestrīdās, nav neglīts, no labestīgas ģimenes (kuriem es patīku), normāli ģērbjas (bet nav narciss), sportisks, ļoti gudrs un ar ļoti labu izglītību un darbu. Ziemassveetkos viņš mani bildināja un es, protams, teicu jā.
Tātad, varētu būt jautajums, kur man ir problēma? Iespējams, ka manī, bet es vēlos dzirdēt Jūsu domas un pieredzi, meitenes. Lieta tāda, ka ar šo puisi man nekad nav bijusi spēcīga "ķīmija". Nav tā, ka viņas nekad nav, taču tā nav tik spēcīga, kā manās iepriekšējajās attiecībās, arī seksuālā dzīve nav perfekta - mēs to darām reti (abi arī gan esam aiznemti darbos) un man gribētos lai viņš ir kaislīgāks, dominējošāks seksā, lai man nebūtu viss jāiniciē. Ilgi šīs emocijas esmu noliegusi, mēginājusi no tām bēgt, jo man ja godīgi ir kauns par viņām, jo varētu šķist, ka esmu izlutināta, izlepusi un meklēju nereālus ideālus. Turklāt vienmēr esmu sev stāstījusi, ka tas potenciālais vīrietis, kurš būtu tas karsasinīgais, ar kuru būtu šī magnētiskā pievilkšanās, beigās noteikti izrādītos kretīns, nelietis, kas mani krāptu, kad tuvusies 40 (vai jau agrāk :)). Piedevām saprotu, ka ar gadiem nevar gribēt, lai attiecībās būtu tauriņi visulaiku, taču man ar viņu nekad nav bijuši baigie tauriņi (nedaudz, protams, sākumā bija).
Papildus visam šim problēma ir, ka es regulāri slepus "iemīlos" visādos kolēģos, paziņās, ar kuriem ikdienā komunicēju. Protams, ka nesperu nekādus soļos un to turu pie sevis (nekrāpju savu draugu), bet vai fakts, ka tas notiek neliecina, ka kautkas nav labi manās attiecībās? Ja tā, vai pareizais solis ir strādāt uz esošajām attiecībām: ta teikt, radīt kautkā to "ķīmiju" (vai tas kādai ir izdevies, vai tas ir iespējams vispār?) vai vienkārši atmest visam ar roku un neprecēties. Lūdzu, stāstiet savu pieredzi, tās, kuras apprecējās bez baigās ķīmijas, bet ar citādi ideāliem partneriem, vai noželojat to? Cik ilgi esat jau kopā? Vai ķīmija ar gadiem ik pa laikam parādījās, vai viss kļuva vēl sliktāk? Un vai vispār ir iespējams atrast partneri, kas ir labs, mīlošs un arī ir tā pievilkšanās? Esmu dažkārt izmisumā, jo nevelos sačakārēt ne viņa, ne savu, ne mūsu nākotnes bērnu dzīvi.
Lūk ta, paldies jau iepriekš par padomu. (s)
33
