Biju ar jaunāku puisi kopā. Viss bija jauki - simpātijas (negribu to skaļi nosaukt par mīlestību), smiekli, mīļums, kopā pavadīts laiks... Izšķīrāmies (iniciators bija viņš un iemeslam es tikai daļēji piekritu,kāpēc vajadzēja pieņemt šādu lēmumu), bet uzturējām kontaktus,jo galīgi ragos nesagājām.
Sazvanījāmies, par visu ko parunājāmies. Bieži vien arī sanāca tomēr pieminēt mūsu bijušās attiecības, kas bija un kā. Jā,nebija slikti (pēc mūsu abu domām).
Gandrīz atkal viss jau bīdījās kopā,bet - piebremzējām. Līdz vienai mūsu liktenīgai sarunai,kur dusmas man ņēma virsroku un es teicu - viss,pārtrauksim arī sazvanīties un sarakstīties. Mūsu draudzība ir beigusies (domāju,ka tādā veidā beigšu sevi sāpināt un būs vieglāk viņu aizmirst).
Kaut kā biju ar visu jau samierinājusies,ka atskārtu - šis puisis nav izdzēsts no sociālajiem portāliem. Nepievērsu uzmanību,jo tur tikai viens otram eksistējām,bet nekādas komunikācijas. Jāatzīst,ka man kā cilvēks viņš patika - tās rūpes, ilgās sarunas, brīvības sajūta,ka var visu ko izrunāt, pajokoties un tikšu saprasta utt. Un šodien kā ar bomi man pa galvu - ieraugu viņa nomainīto profila bildi,kurā viņš kopā ar jauno draudzeni. Sāp jau laikam vairāk tas, ka nekad viņš neredzēju jēgu vispār tādām kopīgām bildēm, bet tagad to redz. Iemācīju tik daudz labu lietu viņam, arī vizuālā tēla uzlabošanai,ko skatos arī ir ievērojis...
Es nezinu kāpēc,bet man tā kā akmens uzgūlās sirdij visu šo ieraugot. Muļķīgi.
Man tagad galvā ir tāds juceklis:
1.Zinu,ka jāpriecājās,ka cilvēks ir atradis sev otru pusīti (cerams,ka ne tikai uz pāris dienām,kā viņam pēc mūsu attiecībām bieži bija),
2.Jāsaprot,ka nekur jau tālu iespējams ar jaunāku puisi nebūtu tikusi (lai gan neko jau skaidri nevar zināt),
3.Un,ja jau reiz izšķīrāmies,tad diez vai otrreiz vairs viss būtu sanācis un ilgtu ilgtermiņā.
Tomēr sirdij nepavēlēsi un sajūta,ka kaut kāda daļiņa ir no manis pazudusi. Ieraugot bildē viņa acis, smaidu....(t)
Man tiešām gribējās izkratīt sirdi par šo visu. Ilgi esmu to turējusi iekšā... zinu,ka tas kaut kad pāries,bet nu tomēr.
704
