Sveiki! Man nav nevienas uzticamas personas, ar kuru aprunāties. Ne ģimenes ne draugu, tāpēc vēršos pēc kaut kāda atbalsta šeit.
Lieta tāda, ka nākamais mācību gads būs pēdējais, 12. klase. Man paliek 18 gadi, bet es uzvedos un jūtos kā pilnīgs dārzenis.
Man ir ļoti, ļoti zems pašvērtējums. Viss sākās ar to, ka pārmantoju slimību no ģimenes, maza biju, māte veda uz operācijām, kā rezultātā uz sejas ir rēta, kas kropļo mani un rada man kompleksus. Kad veidoju attiecības, puiši jautāja, kas tā briesmīgu rētu - es vienmēr atbildēju, ka nokritu. Patiesību pateikt es nespēju, jo šī kaite var tikt pārmantota maniem bērniem.
Bet ne tik vien to problēmu. Vecajā skolā mani apcēla un apsaukājua visādiem rupjiem un aizskarošiem vārdiem. Katru dienu, vairāk nekā 9 gadus. Es klusēju un visus apgalvojumus par sevi pieņēmu patiesus un krāju tik sevī. Tā bija mana lielākā kļūda. Es sevī nespēju saskatīt neko skaistu. Pilnīgi neko. Man ir resns deguns, kas kropļo manu seju un ir pārmantots no tēva, milzīgi mati, kurus izķemmējot tie izskatās pēc milzīgām pūkām. Esmu tos taisnojusi, bet tie jau ir nodedzināti. Tā es varu turpināt mūžīgi. Varbūt teiksiet, jāmaina izskats. Tas pat nav iespējams, neesmu nekāda bagātniece, nevaru atļauties pat jaunas bikses sev, jo vecāki ir šķīrušies, dzīvoju pie vevecākiem. Alimentus, kurus maksā tēvs mātei, māte iztērē savā mašīnā un man ne cents nepaliek pāri. Strādāt nevaru, jo neesmu pilngadīga
Tas viss mani ir novedis tik tālu, ka nespēju kontaktēties ar cilvēkiem un iziet sabiedrībā. Es to nespēju, man liekās, ka esmu neglīta un ir svarīgi , ko citi padomās par mani. Es nespēju vienkārši iegūt sev draugus, kaut kas mani tur, mana pašapziņa. Rezultātā man nav draugu. Ja arī uzrodās, vienmēr nepareizie, pudeles brāļi un zālītes kurītāji. Varbūt, ka esmu tāds tipāžs, kas atgrūž cilvēkus vienmēr ar savu drūmo izturēšanos, bet pasakiet, kā te var būt priecīgs noskaņojums ja man ir milzīgs konflikts ar sevi ?
Kādēļ es pieminēju dārzenis? Man ir tūlīt 18 gadi, bet es nespēju sevi savākt. Esmu nevīžīga, nespēju savākt pat savu istabu, izmazgāt savas drēbes un sakārtot, viss mētājās pa grīdu, ko paceļu, to uzģērbju, jo man nekā normāla tāpat nav. Manos apartamentos nav pieejama ne vanna, ne duša. Par higiēnu vispār varu aizmirst. Mani vienkārši vienmēr moka doma, kāpēc man sevi kopt, ja esmu tāpat neglīta? Tīras drēbes un smaržīgi mati mani nepadarīs skaistāku, neaizsegs manu defektu un nesamazinās manu degunu. Šī ir tā nospiedošā doma. Slimi.
Man ir vienkārši zudusi ticība pret cilvēkiem, visas attiecības, kas bijušas ir bijušas neveiksmīgas. Visi puiši mani ir piečakarējuši, apčakarējuši un pametuši bez ne mazākās sirdsapziņas. Izjūtu riebumu pret attiecībām. Šobrīd neko nemeklēju, jo man tas nav vienkārši vajadzīgs. Ja kāds piedāvā iepazīties, es atbildu asi, ar tik dzēlīgām piezīmēm, ka otrreiz vairāk neuzdrošinās man uzrakstīt.
Tik daudzi man ir teikuši ''maini domāšanu'', bet kā var mainīt, ja ir tik daudz apstākļi, kuri liek domāt par sevi pretējo? Es nespēju sevi mainīt. Nekādīgi un nekas man nepalīdz. Lai cik es teiktu ''tu esi skaista'' tas nekas nepalīdz. Noticēt es nespēju.
Pie psihologa vai vēl labāk psihiatra iet nevēlos, bija man saruna vienreiz, bet tas neredzēja neko vairāk par recepti ar antidepresantiem.
Vēlos patstāvīgi atraut sev širmi vaļā vienreiz , bet nezinu kā sev palīdzēt.
Tas viss ir tik tālu, ka nespēju iziet gaismā ārā. Eju ārā vienmēr tumsā, jo tumsa spēj noslēpt manus defektus un tumsā jūtos atbrīvotāka.
Labi apzinos savu problēmu, tas ir pirmais solis ās risināšanā, ja es to nerisināšu, iedzīvošos tiešām kaut kādā garīgā slimībā.
32
