Gribēju paprasīt pēc padoma. Kā jūs iepazīstinājāt savus tuvākos ar savu otro pusīti?
Man tāda problēma, ka ar vecākiem otrā pusīte jau ir sen iepazīstināta (3 gadus atpakaļ), bet ar omi(ar kuru kopā dzīvoju) nespēj vispār pieņemt, ka man var būt draugi (mājās nevaru nevienu ciemos uzaicināt, pie citiem ciemos man aizliegts iet, draugi man var slikti ietekmēt utt), kur nu vēl otrā pusīte. Pagājušogad man palika 18, tika mēģināts uzsākt sarunu ar vecmammu par par to, ka man ir draugs, parādīju foto, pastāstīju par viņu. Piedāvāju iepazīties, bet ome bija pret. Ome drauga esamību uzņēma ļoti nenopietni, gada laikā pavīdēja 2 situācijas, ka kaut kur esmu ar viņu un maniem vecākiem bijusi, bet viņa izturējās neitrāli, bet līdz ko bija situācija, ka es varētu ar viņu kaut kur divatā satikties.. tā sākās.. esmu mauka, galīga izvirtule utt. Vai tiešām cilvēks pie pilna prāta var tā runāt? Tā tās attiecības, kā tika slēptas, tā tiek slēptas un pašai no tā visa ir tiešām emocionāli smagi. Man 19, draugam 25. Šogad gribu vēlreiz atgriezties pie šīs sarunas, bet nezinu, ko sagaidīt no vecmammas. Ko es šajā situācijā izdarīju nepareizi?