Problēma sarunāties

Vēlos piebilst, ka ļoti labprāt gribu iepazīties ar jauniem cilvēkiem, bet nu nemāku! Sākumā cilvēki padonā, ka esmu garlaicīga, klusa un līdz ar to nevēlas iepazīt tuvāk.

Nekas jau neatliek kā saņemties un runāt. Ko tad tik nepareizu var pateikt? :)

Man palīdzēja alkohols, negribu iegrūst nepareizjaa virzienaa, taču, lai vispaar saaktu jebkaadu komunikaaciju es iesaaku dzert, tagad esmu normaala, sarunaajoties netrīcu un mazaak baidos izgāzties arii esot skaidraa.
Pamatskolas laikos es pat ar skolotaajiem atteicos runaat, tas mani veda nesekmiibaa, taadel 14 gadu vecumaa sāku dzert. Priecājos, jo man riebaas atstaat visu sevii, visas emocijas, sāpes, domas.

Man ir līdzīgi, tikai es nebaidos, ka varu pateikt, ko nepareizu (ja pasaku, tad gan ilgi domāju, ka labāk tā nevajadzēja teikt), bet es uztraucos, ka nebūs par ko runāt. Esmu kautrīga. Bet nu ja ir runātīgi cilvēki, tad gan varu viegli sarunāties, man pašai tā grūti atvērties ir, vajag lai man palīdz. Ko tur var darīt gan nezinu, ja uzzini, pastāsti man arī (t)

cormeum, man taapat vien neizdevaas saņemties, mēģināju, taču jo vairaak domāju, pie taa ko saku, jo vairaak sapinos savos vaardos un izdariju ko stulbu, taadeeļ vajadzeeja atsleegt apziņu.

Nostaliga, jā, es arī satraucos, ka nebūs par ko runāt. Tāpēc bieži atsaku iet kaut kur kopā ar kādu.

Es reizēm tik muļķīgi mēdzu izteikties, kad biju randiņā ar puisi, kas ļoti patīk... it kā gribas atstāt labu iespaidu, satraukums un tad mēle pati sapinas :D :D

Varbūt kādai ir viedoklis?

Es sevi uzskatu par ļoti kautrīgu,bet draugi tam nespēj noticēt. Parasti kad pirmo reizi redzu cilvēku, es izvairos runāt, jo baidos,ko pa manim padomās. Tad pavēroju cilvēku no malas, ja šķiet patīkams tad cenšos runāt. :-)

Sievieti visur visi grib un gaida. Un pat ne tikai vīrieši ir tie pretīmnākošākie, bet arī sieviete sievietei ir daudz pretīmnākošāka kā jebkuram vīrietim.

Manuprāt, nevarēšanai iepazīties nav pamata.

Lai veidotos laba saruna, svarīgi ir ne tikai klausīties bet arī ieklausīties. Tad arī varēsi uzdod papildjautājumus, padziļināti intetesēties, izrādīt interesi.
Es esmu ievērojusi, ka ar gadiek kļūstu pļāpīgāka un pļāpīgāka, arvien vairāk piedzīvo un uzzini un arī vēlies ar to padalīties ar citiem (l)

Es saprotu Tevi. Bet man bieži ir tā, ka nav pat vēlme runāt ar cilvēkiem. Taču ir tā, ka es jūtu ar kuriem veidosies saruna, ar kuriem man vajadzētu runāt, ar kuriem uzsākt sarunu.
Par to noguršanu man ir pilnīgi tāpat. Šķiet, ka viņi enerģiju atņem. Nevajag būt izmisumā. Varbūt varu kā palīdzēt Tev, es labprāt, jo man tāpat.

Man palīdzēja 21gs brīnums - internets. Piereģistrējos vienā čatā un sāku runāt ar cilvēkiem, kas par mani neko nezin, tāpēc nebija jābaidās no nosodījuma. Pirms tam biju diezgan kompleksaina pusaudze.
Uzstādīju sev noteikumu nekādā gadījumā nesūdzēties, ka kaut kas ir slikti. Izrādījās, ka es svešiem cilvēkiem nebūt neliekos tāda, kā biju iedomājusies. Tas palīdzēja arī dzīvē sākt tāpat.

Ar gadiem saprotu, ka ne vienmēr man vajag sarunāties. Ir brīži, kad jūtos labi viena. Un galu galā pieņemu faktu, ka esmu nerunīga un ātri nogurstu.

Neliels ieteikumiņš- vienkārši pārvari kaunu, un sāc runāt ar cilvēkiem " saki Čau" paprasi kā iet " un tad jau saruna aizies ļoti labi.

Man nav gluži bail runāt ar cilvēkiem, bet es nezinu, kā lai labo to, ka es automātiski, pat cilvēku nepazīstos, nerunāju ar viņu vispār, ja man kaut kas viņā kaitina vai nepatīk pēc izskata. Vot kā lai šo izlabo? Esmu centusies, bet man vienkārši tā saruna neraisās, kaut kas bloķējas :-/

Meitenes, kā rīkoties tad?

Man palīdzēja runātīgas draudzenes. Vislabāk būtu sapazīties ar kādu runātīgu, atvērtu meiteni ,tādu, kas aizvilks uz ballītēm.

Varbūt, ka arī nemaz nevajag tik ļoti iespringt uz to, ko teikt un kā teikt. Pārāk daudz domā par to, kas ir jāsaka. Labāk ja ir kompānija, tad ieklausies sarunā un gan jau kāds komentārs par tēmu radīsies pats.
Nevar jau visi būt tikai runātīgi un komunikabli. Man tieši nogurdina tie, kuri vārās par daudz. :D

Kad es biju galīgi mazina, tad es biju šaaausmīgi kautrīga, cilvēki mani reti dzirdēja runājam, pat neatceros, kad bija tas laiks, kad tas viss beidzās, bet pieaugot es kļuvu Baigā pļāpa, laikam tajos bērnību gados tik maz bija runāts, ka tagad viss nokavētais ir jāaizrunā:-D:-D
Tā! Nu traki, ka tev tā ir. Bet atnāks tev tie īstie draugi un cilvēki,kuru priekšā tev nebūs iemesla kautrēties un sarunas raisīsies pašas no sevis.;-)
Galvenais lai tu jūties brīvi to cilvēku priekšā, lai raisās labas sarunas. Esi tāda, kāda esi un netēlo neko. Un smaidi, esi dzīvespriecīga un starojoša, tad cilvēki vēlēsies tevi iepazīt.
Smaids ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa, es arī vienmēr cenšos neaizmirst par smaidīšanu, pat drūmā dienā