Demsija, tā ir. Pēc ilgāka laika, kad būsi izpratusi kas ko un kādēļ, tad treneris jau drīzāk kļūs par "es gribu", nevis "man vajag" jautājumu, kuru risināt. Man, kā jau minēju, treneris ir motivators un patīk tas, ka nekas pašai nav jādomā. Atnāku uz treniņu, viss priekš manis jau saplānots, katru reizi kaut kas cits, aši viss notiek - no viena vingrinājuma uz otru, tā, ka nav pat laiks aizdomāties vai esmu jau nogurusi, vai gribu vēl kaut ko padarīt vai tomēr nē. Psiholoģiski daudz vieglāk arī cilāt lielākus svarus, kad kāds cits iedrošina un stāv blakus. Pašai sevis dažreiz žēl paliek, tad slinkums uznāk, tad kaut kur it kā jāskrien utt, bet ar treneri automātiski dari to, kas jādara un miers.
Katrs ir citādāks un katram vajag savas fīčas.. kādam vajag, lai vaktē tehniku (jo īpaši, ja bijušas traumas), kādam vispār nav pieredzes treniņos un vajag kādu, kas no nulles visu iemāca un parāda, kādam it kā viss pašam zināms un sanāk, bet treneris ir tā pievienotā vērtība, kas palīdz un motivē.
83
