Cilvēkam emocionālas problēmas var radīt par Taviem vēl daudzkārt sīkāki bērnības pārdzīvojumi, tāpēc visas tagadējās sajūtas patiesībā ir pilnīgi adekvāta emocionāla reakcija, kas norāda uz nesadziedētām traumām. Kad citi lieto alkoholu, tas atjauno bērnības emocionālās atmiņas, lai gan šodienas kontekstā ar pieauguša cilvēka prātu, protams, ir skaidrs, ka ne visi, kas vakaros vai svētkos iedzer, ir alkoholiķi. Taču tam mazajam bērnam, kas vēl aizvien dzīvo Tevī, tā joprojām ir sāpīga trauma.
Protams, ka ir iespēja tikt tam pāri. Es pat pieļauju, ka ir daudzas un dažādas iespējas. Tikai tas var prasīt daudzus gadus un cītīgu darbu ar sevi, tāpat arī dažādu pieeju izmēģināšanu, jo cilvēki ir tik dažādi un viena ceļa nav.
Man pašai vislabāk palīdz pašanalīze un iekšējais darbs ar sevi , taču man ir izteikti intraverta personība un arī ne tā tradicionālākā pasaules uztvere, tāpēc apzinos, ka normālākam un socializēties kārākam cilvēkam mana pieredze var nebūt noderīga. Tomēr divas pieejas, kas manā gadījumā ir darījušas brīnumus, ir inner child healing un shadow work (te gan arī ir daudz tehniku un vajag atrast savējo). Jebkurā gadījumā, man šķiet, ka pirmais solis laukā no daudzām ar bērnības apstākļiem saistītām problēmām ir vēlme šo pieredzi pieņemt un izmantot savā labā, jo to radītais kontrasts ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai radītu vēlmi augt un attīstīties jau citā virzienā (pēc analoģijas – mēs nevaram zināt, kas ir gaisma, ja neesam iepazinuši tumsu). Taču nevajag to darīt vēlmē aizbēgt no pagātnes, jo tas ir ceļš uz nekurieni (no savas ēnas nevar aizbēgt). Vajag sekot savam priekam. Tikai reizēm tas ved cauri ļoti tumšām vietām. :-)
88
