Krāpšanas diskusija manī izraisīja baigās pārdomas, tāpēc jautājums jums:
Kāda būtu jūsu reakcija un darbības, ja šodien, tieši tagad, jūs uzzinātu, ka vīrietis jūs krāpj? Tieši šajās attiecībās un šajā momentā (cik nu kurai viņš laimīgs vai nelaimīgs).
Pamestu/nepamestu/labotu?
Es, protams, saprotu, ka tā ir tikai tāda filozofēšana, jo nevar zināt kā katra no mums rīkotos, ja tiešām kkas tāds notiktu, bet nu tomēr..
Ja nav grūti, uzrakstiet arī esat vai neesat laulībās un ar vai bez bērniem.. tas tomēr arī lielu lomu spēlē :)
7gadi dzivojam kopa, ir berns 4 gadi, planojam otru!
tagat noteikt teiktu-pamestu, bet reala situacija skatitos no situacijas, iespejams meginatu labot, bet zinot sevi es noteikt vinu ar laiku noestu un tapat pie laba gala tas nenovestu!
Vispirms noskaidrotu detaļas... Izrunātos, noskaidrotu visus viedokļus, iemeslus. Tad domātu, ko darīt tālāk ņemot vērā iegūto informāciju
Piekrītu šim, bet nu no sākuma tas protams būtu liels šoks, jo visu laiku esam centušies attīstīties, runāt, lai saprastos, tas būtu liels pārsteigums un šoks reizē, jo šo vīrieti ļoti nevēlos pazaudēt..
Esam precējušies, gaidu mazo. Ja uzzinātu, ka krāpj, šķirtos. Manā uztverē krāpšana nav savienojama ar attiecībām, es vienkārši nevarētu ne pieskarties tam cilvēkam, ne normāli vairs viņu uztvert.
Es arī ilgi un dikti raudātu spilvenā. Mēs gan neesam precējušies un bērnu arī nav, finansiāli arī neesmu atkarīga, tāpēc domāju, ka sakravātu čemodānus un prom. Un tad turpinātu raudātu ilgi un dikti.
Bet pie domas, ja nu būtu bērni, ilgi gadi laulībā, visādas citādas saistības.. (t)
Esmu precējusies ar cilvēku, kurš man tiešām ir tuvs un ļoti dārgs!
Ja uzzinātu,ka mani krāpj konkrētajā momentā, es uzreiz nepamestu. Noteikti nē. Taču sāpētu ĻOTI!!! Kaut kur zemapziņā noteikti jau tas paliktu un ik pa laikam ataustu atmiņā(t)
Taču:
Vispirms noskaidrotu detaļas... Izrunātos, noskaidrotu visus viedokļus, iemeslus. Tad domātu, ko darīt tālāk ņemot vērā iegūto informāciju
Man liekas, ka labāk nevajag par tādām lietām domāt. Es izvairos no tādām domām - spriedelēt ko es darītu tādā nepatīkamā situācijā un kā rīkotos, jo domu spēkam ir nozīme.
Nu, ja runa būtu par regulāru sexu un jūtām pret citu sievieti - es diez vai censtos to sagremot un piedot, jo nu kāda jēga?.. Ja runa būtu par "kājas paslīdēšanu" vai kā savādāk un ne tik nopietni, tad gan jau šķiršanos atstātu kā galējo risinājumu.
Varbūt divains teksts no vīrieša.
1)noskaidrotu detaļas. Ja tas butu vienkārš sex, kaisles moments, vai savaldzinaja lsbak par mani, bet bez tslakam siltam jutam un domam par jaunam attiecibam. Piedotu vai pat drizak saprastu.
2) laikam man jūtas ir citā dimensija sobrid, bet svarigaks ir emocionala dala, nevis fiziska.
3) butu interese izrunat ar to virieti so visu situāciju.
P.s varbut izglītiba pa psiholoģiskai sferai manus uzskatus ietekme ari.
P.s.s attiecibu sakuma, nestabilas sakuma protams butu skandals, skirsanas.
nogalinātu, tad piekautu, un tad sadalītu (l)
joks protams, bet justos ļoti sāpināta, paietu laiciņš pirms pieņemtu, ka tas tiešām ir noticis, bet tad sakravātu koferus un ārā pa durvīm ;-)
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka krāpšanai nav attaisnojuma nekad un nekādos apstākļos!
Kad jāizšķirās par kaut ko vienmēr iedomājos vārdus, ka mammma mani neaudzināja un necīnījās, lai man daudz kas būtu, lai vēlāk kāds kretīns mani krāptu un sāpinātu. Un es nevēlētos, lai tas notiek ar maniem bērniem, tā, ka lēmums ir visai loģisks. Jo arī jāsaprot, ka nekas vairs nebūtu kā agrāk. Ne emocionālā ne fisziskā līmenī! :-|
esam precējušies, ja uzzinātu, ka krāpj, noteikti šķirtos. Jo zinu, ka nespētu to sagremot, visu laiku bakstītu otram to acīs un laimīgas kopdzīves mums tāpat vairs nebūtu. Neesmu laika tik stipra, ka spētu ko tādu piedot un vairs nepieminēt. Es visu laiku par to zāģētu, līdz attiecības tāpat izbeigtos :D
Precēti neesam, bērnu nav, līgavas statusā arī neesmu, tā kā visticamāk, ka pat negribētu dzirdēt nekādas detaļas, paskaidrojumus vai lūgumus un solījumus. Vienkārši aizietu, jo neuzskatu, ka krāpšanai ir kāds attaisnojums ;-)
Droši vien šķirtos, jo visa uzticība būtu sagrauta, zinu, ka nespētu normāli uzticēties nekad, jo vienmēr tad domātu, ka gan jau atkal krāpj. Tāpat nekas nesanāktu.
Gan jau raudātu kādu laiku, būtu nekāda, jo, lai gan neesmu pilnībā atkarīga no vīrieša, taču daudz atvieglo ikdienas dzīvi un ir liels atbalsts, tad būtu kā no laimes izmesta, jo uzticos viņam pilnībā uz 100%. Tālāk tad runātu, kurš paliek dzīvoklī, bērns, protams, ka pie manis.
Precēta, bērnu nav.
Mana rīcība būtu atkarīga no tā, kā tieku pie šīs informācijas. Ja atzītos pats un no viņa puses pret citu sievieti nebūtu nekas vairāk par sex, tad ar laiku piedotu. Sāpētu, apraudātos u.t.t, bet pāri tam tiktu.
Ja uzzinātu no malas un viņš vēl mēģinātu man ieskaidrot, ka tā nav taisnība, viss būtu cauri, pie tam ar ļoti lielu traci un materiāliem zaudējumiem (viņa makam).
Krāpšana ir tas, ko nepiedotu nekad un ne pie kādiem apstākļiem. Man ir savi iemesli, kāpēc tā, un viņš par to ir informēts.
Ko darītu? Kliegtu, raudātu, dusmotos, skumtu. Un atceltu tuvojošās kāzas, jo ar krāpēju man nav pa ceļam. Būtu pateicīga Dievam, ka par krāpšanu uzzinātu pirms baznīcā būtu pateikusi "jā"".
Domaju, ka nedelu raudatu spilvenaa kamer vinsh darbaa. Un kamer vinsh majas meginatu oksketet lai noskaidrotu vai taisniba.
Ja izraditos , ka taisniba domaju, ka sarunatu kadu kas manu kakji pieskata panjemtu vinja bankas karti un nooiretu sev vissdargako atvalinajumu un bez teikshanas aizbrauktu prom uz divam nedelam sakartot pratu. Otras dedelas beigas prasitu vinjam lai butu izvacies kad es atgriezos janee visa vinja gimene, draugi un darbs uzzinas par krapsganu.
Laikam ko shadu filma bushu redzejusi :-d
Bet vispar gruuti iedomaties situaciju, kuru nekad nevelies piedzivot
Neesmu precējusies, gaidam bēbi.
Es noteikti nespētu raudāt, jo mani drīzāk būtu aptvērušas nevaldāmas dusmas. Skaidrs, ka nekādas piedošanas nebūtu tikai tādēļ, ka es nevarētu vairs dzīvot un gulēt kopā ar krāpēju.
Savāktu mantiņas un mātu ardievas, bet viņš vēl velnu redzētu. :-D
7827
