Sveikas! Gribēju izkratīt sirsniņu , jau esmu gatava par savu stāstu sagaidīt nezkādu jūru,ka esmu pati vainīga un ,lai dzīvoju tālāk.
Situācija tāda, ka mani februāri uzaicināja jauns puisis feisbukā, domāju dzirdēts , bet nav redzēts. Izrādās mana labākā drauga, labākais draugs. Ieraudzījis bija mūs vienreiz un teici, ka esmu ļoti skaista un vēlas ar mani atrast ko kopēju ( Bet viņam tajā laikā vēl bija draudzene)
Sākām čatot feisbukā, bet jau labākam draugam teicu, pēc dzirdētā šaubos vai mums kas sanāks. Arī viņam uzreiz teicu ,ka es ļoti šaubos , vai mums ir ,kas kopējs.
Izrādās divu mēnēšu laikā, mēs daudz satikāmies un atradām kopīgu valodu, ļoti sakrita mūsu uzskati un uzstādijumi par dzīvi. Bet viņam bija draudzene jau četrus gadus, es teicu, lai salabst, bet viņs man teica ,ka tas laikam nebūs iespējams, jo viņa viņu ir krāpusi vienreiz, pirms pusgada viņš viņai piedeva un viņai viņš tagad bija kā aksesuārs ar ko palielīties visām.
Nu neko, tik un tā turpinājam tikties un iet arā, līdz ko notika klikšķis. Es viņu nevarēju izlaist no savām ķentām , viņš mani nē.
Pēc kāda laika viņš pameta savu draudzeni un es tajā laikā izšķīros arī ar savu draugu , mums bija kā teikt tāds "take off" posms , lai saprastu ko vēlamies dzīvē. Neafišēju ,ka esmu izšķīrusies, bet nu tā notika.
Vienvārdsakot sagāju kopā ar to pusi, viss bija ideāli, līdz viņa bijusī uzzinaja, ka viņš ir laimīgs bez viņas un viņu bombardēja ar īsziņa, izdarija spiedienu caur savu ģimeni ar kuru viņam bija tik ļoti labas attiecības. Viņs man teica, ka pēc ta , ko viņa darija, viņs nav viņu aizmirsis, bet centīšoties, bet atgrūda tad mani. Teica, ka zin ,ka esmu stipra, viņs esot tāda ziņa nelieties ,ka mani atgrūz , bet viņš var tik ar to galā viens.
Protams, mēs nepārstājam runāt, tikties un tā tālak, jo mums ir kopīgi draugi, kā arī es viņam daudzko palīdzēju sakarā ar veselības problēmam, kur man ir sakari.
Tagad ir tā, man pietrūkst viņa paša, dažkārt pieķeru sevi pie domas, ka man trūkst tā cilvēka klātbūtnes savā dzīve, ne tikai ,ka viņam vajag palīdzēt, bet vispār nav kā agrāk, vakara pastaigas un mūsu saturīgās sarunas, kā nekā gribēju veidot attiecības ar viņu, bet viņš tagad tikai strādā, savā nodabā ir ar sevi, saka , ka tā vieglāk uztvert dzīvi. Vienreiz viņam vēlējos pateikt, kas sakrājies sirsniņā, ka gribu ar viņu atjaunot, ne gluži attiecības, bet to ,ka viņš kaut atvēla minimālo laiku, kad var, bet notizlojos. Tad viņš man pateica vēlreiz, ka viņš domā, ka esmu stipra, viņš atzīstot, ka ir nelieties , viņš zin ,ka mēs saprotamies ideāli, bet viņš tagad visus atgrūžot, lai varētu tikt skaidrībā.
Gribas viņam uzrakstīt tādu atklāsmes vēstuli, ne gluži tādu ,ka gribu attiecības un punkts, bet ,ka viņš man trūkst kā cilvēks, februāri, es nekad nevarēju iedomāties, ka mana dzīvē būs tāds cilvēks. Nekad. Pat ,kad runājam nekad nedomāju, ka būs klikšķis, bet atkal no otras puses manī ir šaubas, kā nekā vīrieši uztver šada tipa sarunas, kā braukāšanu pa smadzenēm un uzspiešanu. Ko Jūs darītu manā vietā?
118
