Nekas vairs nesagādā prieku.

Sjelo, es piekrītu katram tavam vārdam. Bet, ko darīt, ja švammes būšana nav abpusēja? Pamest draugu?

Vai Jūs jūtaties saprastas? Cik nozīmīga Jums ir šī esam uz viena viļņa sajūta?

Visnopietākās un lielākās lietas tomēr ar draugiem neiztirzāju (kaut gan man viņi ir ļoti labi un tuvi), tās paliek ar mani.
Uz viena viļņa gan esam-bet tas ir kaut kas līdz galam neizskaidrojams- sākot ar nepiespiestu klusēšanu, kopīgām interesēm un beidzot ar īpašo pievilkšanos, neskatoties uz personību atšķirībām.
Bet pricipā ir sajūta, ka līdz galam neviens nekad mani nesapratīs, kaut kādā mērā vienmēr būšu nedaudz ārpusē. Bet ar to diezgan mierīgi lasīt filosofiski sadzīvoju.

Lollipop - es nojaušu, ka Tev nepatiks mana atbilde, bet es Tev to pateikšu. No pieredzes saku, ka man bija situācija, kad "abpusējā švammes būšana" nerealizējās. Ko es izdarīju? Es saņēmos un pametu šo cilvēku. Vai tagad nožēloju? Itin nemaz. Jutos pēc tam pat atvieglota, ka šo cilvēku vairs nesastapšu. Protams, ir jābūt drosmīgam un jārēķinās, ka, ja to draugu ir pamaz, tad pēc tam vairāk būs tās vienmuļības sajūtas, bet, ja cilvēks ir stiprs, viņš/viņa to izturēs. Un tad kādā brīdī pie apvāršņa redzi uzrodamies jaunus cilvēkus... :)

Īsti dvēseles draugi ir sastopami, bet bieži vien šos cilvēkus mēs sastopam negaidīti un vēl trakāk...iesākumā nespējam pat novērtēt, jo mēdz būt arī tā, ka viņi neatbilst mūsu priekšstatiem par to, kādus mēs gribam viņus redzēt.

Kā par mani būtu rakstījusi. Ir gadījies palaist prom potenciālos dvēseļbiedrus vien savas pašas neciešamās izpildīšanās dēļ. Tik traki, ka kauna sajūta un un par sevi radītais gaužām neglaimojošais iespaids liedz vēlāk piezvanīt. Un tad tu nomoda un miega sapņos vēl ilgi vazājies gar kopā apmeklētajām mājām, zinot, ka turp tevi vairs neaicinās.

Sjelo - savā ziņā tev taisnība ir. Varbūt vienkārši jārūda raksturu un jābeidz būt visiem par švammi? Zinu pēc sevis, ka bija laiks manā dzīvē, kad visi apkārtējie nāca un kratīja sirdis. Mierināju, padomus dāļāju, bet noguru. Citreiz, kad zvanīja telefons, vienkārši necēlu klausuli. Labi, paziņas vēl var kaut kā distancēt, bet ko darīt ar ģimeni? Tajā laikā man arī nebija tādu problēmu, lai man būtu bijusi vajadzība pēc švammes. Bet, goda vārds, jutos kā mācītājs uz izsaukuma grēksūdzi. Tagad man ir pāris švammes, kam es varu savas bēdas izlikt, un tas ir abpusēji. Vēl joprojām cenšos uzklausīt citus un palīdzēt ar labu vārdu, bet vairs nepārslogoju sevi ar negācijām.

Hanna! - Ir arī vēl tāds sen aizmirsts vārds kā "piedod!" vai "atvaino". Ja tiešām esi izturējusies pret otru sliktāk nekā vajadzēja, bet to apzinies, tad, ja ir iespējams vēl to cilvēku satikt, pasaki šo maģisko vārdu. ;) Tas spēj izmainīt TIK daudz! Visbiežāk tiem cilvēkiem, kuriem rūp apkārtējie un jau ir izrādījuši zināmu interesi par Tevi, sirdis ir ļoti dzirdīgas. Viņiem šis "piedod" vai "atvaino" ļoti daudz nozīmē. Un tad, kad esi atvainojusies, kādu laiku nebāzies šim cilvēkam vairs virsū. Tā teikt, ļauj viņam pašam izdarīt savu izvēli - draudzēties ar Tevi vai vairs nedraudzēties. Tu savu būsi izdarījusi - centusies saglābt potenciālo draudzību. Ja viņš/viņa vēlēsies paturēt Tevi savā dzīves lokā, tad noteikti šis cilvēks Tevi uzmeklēs vai atnāks atpakaļ. Atvainošanās spēj darīt patiešām brīnumus. :) Tev pašai paliks vieglāk un otram arī sirds vairs tik ļoti nesāpēs. Es to saku no pieredzes. :) Un ir vērts pārvarēt kaunu, lai atvainotos. Tas nav ne muļķīgi, ne dumji. :) Lūgt piedošanu vai atvainoties vien parāda to, ka Tu esi cilvēks ar sirdi nevis viens no šiem bezjūtīgajiem cilvēkiem, kuriem sabiedrība un dzīve ir iedvesusi šādu frāzi: "Esi stiprs! Emocijas neizrādi, jo tas ir tizli, muļķīgi un šādi parādi, ka esi vājš!"

Lollipop : Citiem palīdzēt - tas ir ļoti labi. Tomēr, lai sevi galīgi nenogruzītu ar apkārtējo problēmām un negācijām, ir jāiemācās novilkt sava veida robežu. Kā to izdarīt? Piemēram, kad kāds cenšas uzkraut savas likstas, (ja Tev ir laiks) ieklausies cilvēkā, bet sirdī centies neielaist viņa problēmu, tā teikt, savā ziņā distancējies no tā visa. Ieklausies viņa stāstītajā, bet neiejauc iekšā savas emocijas. Ja sāk just līdzi cilvēkam ar visu savu iekšējo pasauli, tad rodas nogurums, jo tiek ieguldīta enerģija. Ja zini, ko ieteikt, tad sniedz šim cilvēkam padomu. Ja nezini, ko ieteikt, tad arī nekas. Tu vismaz esi šajā cilvēkā ieklausījusies. Bieži vien cilvēkiem vien vajadzīgs, lai kāds viņos ieklausās un viss. Viņi negaida tik daudz kā situāciju koriģēšanu un labošanu, cik to, lai līdzās būtu dzirdīgas ausis.
Ar ģimeni ir citādāk. Te nu nav iespējams tā distancēties. Un vispār, ja tā padomā, viņi ir Tavi ģimenes locekļi un viņi ir pelnījuši, ka esi ar viņiem kopā gan tad, kad viss ir labi, gan tad, kad dzīve nav tik rožaina. Par viņiem ir jārūpējas, lai arī bieži vien dažādu iemeslu pēc nav spēka to darīt. Rūpēšanās citreiz ir vienādojama ar empātiju un patiesu līdzjūtību. ;)
Kā man reiz teica, ja esi devējs, tad esi arī ņēmējs. Ja Tev palīdz, tad pieņem šo palīdzību. Neatsaki to. Nekaunies to pieņemt. Bieži vien devēji kaunas pieņemt palīdzību. Uzskata, ka pašiem ar visu jātiek galā. Tas nav pareizi. Dodot apkārtējiem un pieņemot no apkārtējiem Tu šādi līdzsvaro enerģiju, kā rezultātā, iestājas līdzsvars un nejūties vairs izsmelta, jo Tev ir dots pretī.

Autore, jā, pazīstamas sajūtas. Manuprāt, iemesli var būt daudz un dažādi:
a) kādas iracionālas bailes atzīt pašai sev, ka esi laimīga. Dažreiz ir tā, ka šķiet, ka viss ir tik brīnišķīgi, ka kļūst bail, ka tas viss varētu pēkšņi pazust. Vismaz man ir bijuši tādi momenti.
b) viss ir tik ideāli, ka sāk pietrūkt dzīvē asuma, adrenalīna. Atkal mans storys, ārēji viss ir forši, bet iekšēji tāda kā rutīna iestājas, vajag jaunus izaicinājumus utt.
c) varbūt vienkārši esi tāds melanholisks personības tips. Ir cilvēki kuri po žizņi vienmēr priecīgi kaut varbūt iet galīgi slikti un ir tādi, kuri vienmēr ir tādi mazliet saldsērīgi skumji.

Vai Jūs jūtaties saprastas? Cik nozīmīga Jums ir šī esam uz viena viļņa sajūta?

Tā parādība ir tik reta, ka tad, kad tā atnāk, pārņem tāda pārpasaulīga sajūta un bērnišķīgs prieks. Jocīgākais, ka tas notiek parasti ar kaut kādiem random cilvēkiem nevis tuviem draugiem. Varbūt arī labi vien ir, ka tā ir reta parādība, citādi vairs neliktos tik īpaša. Bet dažreiz gribētos, lai būtu vairāk cilvēku, ar kuriem saprasties no pusszilbes.

ruuu
tas varētu būt vistuvāk patiesībai.
Gan bailes,ka viss notiekošais ir pārāk labi lai būtu patiesība un es nemaz to neesmu pelnījusi vai tas ir tikai periods un man jāgatavojas nākamajam pārbaudījumam.
Gan tas,ka manam pie problēmām un stresa pieradušajam organismam trūkst adrenalīna un es nemāku dzīvot "miera laikā".
Katrā ziņā dusmojos uz sevi,ka tagad,kad izdzīvoju savu sapni,nespēju to izbaudīt,bet mokos ar psiholoģiskām problēmām...galu galā esmu fantastiska vīrieša sieva,mēs viens otru mīlam un mums ir viss lai būtu viss...bērni,stabilitāte,drošība,finansiālā situācija...tpu.tpu.tpu...