Slimošana un vīrietis

atkarībā cik nopietna saslimšana...katrā ziņā vīrs man jebkurā parastā dienā lolo un pēc iespējas cenšas atvieglot manu ikdienu.

Es tā kā gandrīz katru mēnesi "slimoju", draugs man naktī skrien pēc pretsāpju zālēm, uztaisa ēst, ūdentiņu pienes un pažēlo "vai vai nabadzīte"
Taču ja esmu tradicionālajā izpratnē slima, tāpat ceļos, ņemos, daros, eju uz darbu, ja ir nepieciešamība, neļauju sev slimot. Ja nu tiešām ir tik traki, ka gandrīz uz slimnīcu, tad atļaujos gulēt gultā un pasūtīt tējas. Mani pažēlo, bet tā adekvāti, neucinās kā ar jēlu olu.
Tai pat laikā man ir traki skatīties, kā tie vīrieši mirst pie 37-38 temperatūras un klepus. Nebūtu to novērojusi jau ģimenes vīriešu - tēta, vectēva un brālēnu izpildījumā, neticētu, ka vecis pie vieglas saaukstēšanās var būt tik beigts :D Un apčubinu, kas tad man cits atliks? :D

Rūpējas, ir gatavs nopirkt un atvest jebko, ko vajag, saka, lai liekos gulēt, nevis sēžu pie datora utml. Samīļo un nemaz nebaidās pats aplipināties, jo tas tāpat notiktu vienā telpā esot.

Ar manējo ir tāpat. Es gan slimoju reti, bet pat pie iesnām vai klepus viņš vienmēr rūpējas, lai man viss būtu labi, uzmana, lai silti saģērbtos, vāra tējas, nes man augļus, katrā ziņā, sūdzēties nevaru - viņš dara visu, lai man atvieglotu dienu un es varētu tikai veseļoties.

Man likās nenormāli mīlīgi, kad vēl abi dzīvojām atsevišķi, tajā vakarā biju viena un es biju saķērusi baigo vīrusu - temperatūra pāri 38, kakls ciet, iesnas līdz zemei. Uzrakstīju sms, ka man ir slikti, bet ne ar tādu domu, ka nāc un ucini mani. Viņš vēlā, vēlā vakarā aiztraucies uz aptieku, sapircies man zāles un atveda man pilnu maisu ar tām zālēm, augļiem, tējām, ēdienu. Nu visu, visu, lai man nekur nav jāiet, nekas nav jādara. Es vēl joprojām to atceros ar smaidu un tādu baigo siltumu :)
Draugu arī apčubinu, kad viņš slimo. Mums patīk rūpēties un mīļot vienam otru gan slimībā, gan veselībā :D

Kad es slimoju, mani mans vīrs reāli kaitina, jo visu briesmīgi pārspīlē, cenšas rūpēties, tas it kā labi, bet tajā pašā laikā pasniedzot to tējas krūzi, skatās uz mani tā it kā tā varētu būt pēdējā tēja, ko vispār savā mūžā izdzeru. Nezinu, kādu iemeslu pēc, bet viņš gatavo man visādas zupas, kartupeļus, griķus, nu tādus ēdienus, bet kāpēc, lai es ēstu tādu pārtiku būdama slima, ja neēdu to jūtoties normāli.
Karoče, esmu nepateicīga :-D

Kad viņš slimo, tad tiešām arī rodas iespaids, ka drīz palikšu atraitnēs. Jo kungam, redz, ir 37.2 temperatūra un iesnas. :-D

Sasmējos par sugar, Lollipop un Samaara komentāriem :D

Bet nu mums ir tā, ka jā, draugs par mani rūpējas, kad esmu apslimusi vai slikti jūtos, parasti iebilst, ja es eju uz darbu pusslima, taisa tējas, liek vilkt vilnas zeķes, mērīt temperatūru, satin segā un pērk našķus...zina, ka esmu čīkstule un kašķīga, kad slimoju, bet tas viņu nebiedē :-D
Protams, ka apslimis vīrietis, tas ir kaut kas :D bet nu ir viņi tādi, tāpēc es vienmēr rūpējos par savējo, atrunāju no iešanas uz darbu un lieku atpūsties, pērku zāles un apčubinu pēc pilnas programmas :)

Vispār uzskatu, ka tas ir viens no, vai pat galvenais pienākums pāru attiecībās - parūpēties par otru tamlīdzīgās situācijās ;-)

Tā kā es mājās esmu vienīgā, kas neslimo, tad pat nezinu kā vīrietis izturētos (10 gadus neesmu slimojusi - tikai tik cik drusku iesnas vai klepus reizēm ziemā), bet spriežot pēc tā, kā viņš rūpējās par mani pēc dzemdībām, domāju, ka skrietu uz aptieku un darītu visu, kas nepieciešams - arī tiktu galā ar bērniem. Bet parasti ir apgriezta situācija - vīrietis un bērni slimi un tad nu es to vien daru, kā visu dienu apkalpoju, mīļoju un čubinos :)

Draugs vienmēr palīdz, gan prasot gan neprasot. Reiz viņš atbrauca no otra Latvijas gala kad pašam bija daudz darāmā lai tik parūpētos par mani un manējiem jo bijām visi baigi smagi saslimuši un iznāca tiešām saslimt nelaikā kad vel vienai radiniecei baigi vajadzēja palīdzibu ar, bet draugs visu izdarīja kas bija vajadzīgs. Gan pa mums visiem parūpējās gan arī izpalīdzēja radiniecei.
Gan zāles sapirka, gan pacieta manu nežēlīgo klepošanu naktī un pat neiepīkstējās, es gan laikam to nebūtu izturējusi pat :-D Uķināties viņš pats vienmēr grib, bet es pati neļāvu lai mazāka iespēja apslimt viņam ar. Ēdiena gatavošana, suņa staidzināšana, viss viss tika izdarīts un nevienu reizi neiepīkstējās ari neizrādija nepatiku.

Vispār jau tiešām ir cilvēki, kuriem piemetas mirstošā gulbja sindroms ar 37,2, jo viņi tiešām jūtas slikti, tā tāda pretīga T.

Manējais ir paņēmis pat brīvas dienas, lai izvadātu bērnu uz/no dārziņa, kad pati nevarēju no gultas piecelties, ir braucis pēc receptes, pircis zāles, taisījis ēst, pienesis, brauc iepirkties, pienes tēju, ļauj pagulēt utt. Es arī par viņu tā pat parūpējos, man nav svarīgi vai termometrs rāda 37,2 vai 38,5, ja jūtas slikti, cenšos izdarīt visu, kas manos spēkos.

Vispār jau tiešām ir cilvēki, kuriem piemetas mirstošā gulbja sindroms ar 37,2, jo viņi tiešām jūtas slikti, tā tāda pretīga T.

Reizēm tā 37.2 ir liktāka nekā 38.9 :D Vismaz man tiešām pašsajūt ir sliktāka pie 37.2 temp., bet kad it tāda pamatīga es pat tik slikti nejūtos, viss ko tik daru ir guļu :D

Reizēm tā 37.2 ir liktāka nekā 38.9 Vismaz man tiešām pašsajūt ir sliktāka pie 37.2 temp., bet kad it tāda pamatīga es pat tik slikti nejūtos, viss ko tik daru ir guļu

Tā ir. Es arī gluži neesmu no tiem cilvēkiem, kuri pie katrām iesnām sāk testamentu rakstīt, bet tiešām ir bijis nu tik slikti, ka nesaproti, kur likties, ne auksti, ne karsti, vēl drebulis piemetas, galva dulla, kaulus lauž, bet nē, tikai drusku pāri 37. Un ir bijis ar 39.5 no rīta pamostos, kaut kā tā kā galva dulla, bet jūtos normāli, ne kaulus lauž, ne drebulis, izmērot T gan tā drusku dīvaini palika un uzreiz gultā ielīdu. :D