kā tad īsti ir? Aptauja!

1. Pasai tada situaciju. Pienemu. Turklat, dzivo kopa ar mums.
2. Ja, skerslis tas vienmer butu. Bet, ja ta ir palikusi tik par formalitati, tad pagaiditu.
3. Ja, musu gadijuma ta bija. Virs'aizgaja no gimenes un uzsaka attiecibas ar mani.
4. Domaju,'ka nevaretu. Bet to,'ka dzive iegrozisies, nezinasi nekad. Pashlaik mana atbilde ir-nevaretu-jo nav tadas nepieciesamibas.

Paplasinasu 4.atbildi-delj cita viriesha neietu prom no gimenes. Ietu prom tikai tad,'ja pashu attiecibas, lauliba sabruktu.

te derētu pajautāt arī respondentu vecumu, šobrīd nevaru iedomāties situāciju, kurā mani piesaistītu vīrietis ar bērnem vai vēl precējies. nē, nekādā gadījumā. bet šobrīd arī pati neesmu tādā situācijā, kā arī lielākā daļa draugu ir bez bērniem un neprecēti. pēc gadiem 10 ticu, ka nebūšu tik kategoriska. kas zina kā dzīvē izvērtīsies.

* Vai spētu pieņemt vīrieti/sievieti ar " piekabi" - bērnu, bērniem, nevis kā vientuļo tēvu/māti, bet gan pieņemt faktu, ka vīrietim/sievietei jau ir bērnu?

Nē.

* Vai precējies/-usies ir liels šķērslis?

Ja tas domāts, ka precējies brīdī, kad mēģina uzsākt attiecības - protams, ka tas būtu šķērslis. Man krāpšana liekas pretīga un es nepiedodu krāpšanu. Tieši tāpēc arī es pati nesatiktos ar precētiem vīriešiem un nejauktu ārā citas ģimenes. Turklāt, ko tas liecina par vīrieti un viņa attieksmi pret sievieti, ar kuru viņš ir kopā, ja viņš viņai aiz muguras spēj tā iespļaut viņai dvēselē un ņirgāties. Ar tādu kopā nevēlētos būt. Man tas nav pieņemami.
Ja tas ir domāts, ka viņš bijis precējies iepriekš un mēģinot uzsākt attiecības ir jau šķīries - tad tas fakts, ka bijis precējies man tik traģisks neliktos. Tā nebūtu problēma.

*Vai ir zināmi gadījumi no draugu/radinieku loka, kur neskatoties uz to, ka ir bijis kāds precēts un ar bērniem ir aizgājis no ģimenes un veiksmīgi iedzīvojies un izveidojis jaunu ģimeni?

Šķiet, ka nē. Vismaz, cik es tā padomāju - nevienu gadījumu neatceros.

*Vai pašas/paši spētu aiziet no ģimenes, tāpēc, ka satiktu kādu citu?

Nezinu. Iespējams...ja tā ģimenes dzīve tāpat būtu jau nogājusi uz grunti un es tāpat jau(neatkarīgi no cita vīrieša satikšanas utt) būtu domājusi par šķiršanos, un nekas nebūtu glābjams. Citādi...nezinu. Tas būtu ļoti jāvērtē no tā, kāda situācija...

Vai spētu pieņemt vīrieti/sievieti ar " piekabi" - bērnu, bērniem, nevis kā vientuļo tēvu/māti, bet gan pieņemt faktu, ka vīrietim/sievietei jau ir bērnu?

Domāju, ka pēc pāris gadiem varētu. Šobrīd - noteikti nē.

Vai precējies/-usies ir liels šķērslis?

Jā.

Vai ir zināmi gadījumi no draugu/radinieku loka, kur neskatoties uz to, ka ir bijis kāds precēts un ar bērniem ir aizgājis no ģimenes un veiksmīgi iedzīvojies un izveidojis jaunu ģimeni?

Jā.

Vai pašas/paši spētu aiziet no ģimenes, tāpēc, ka satiktu kādu citu?

Gribētu spēt viennozīmīgi apgalvot, ka nē, bet to nekad nevar paredzēt, kā būs pēc ilgākas kopābūšanas. Varu tikai cerēt un darīt visu iespējamo no savas puses, lai savā ģimenē attiecības koptu un uzturētu tādas, ka tas nebūs variants.

1. Godīgi sakot, nevaru iedomāties, jo neesmu es baigais bērnu cilvēks.
2. Precēti vīrieši mani neinteresē. Ja bijis precējies un šķīries, tad neredzu problēmu.
3. Tā ātri apdomājoties, nenāk prātā neviens piemērs. Izņemot manus vecākus.
4. Tagad, protams, gribas teikt, ka nē, nekad, jo pēc būtības esmu vecmodīgi uzticīga un monogāma. Bet nekad jau nevar zināt, kas un kā var notikt.